Dzelzceļa romāns

 Ērika Streiča grāmata "Latviešu dēkainis krievu armijā" mani ieinteresēja vairāku iemeslu dēļ, par kuriem es varbūt pastāstīšu citreiz. Es godīgi nopirku to e-formātā, un sāku lasīt, domādams aptuveni nedēļas laikā grāmatu pievārēšu. Un, lūdzu, nesmejieties par maniem tempiem – es jau sen kā nespēju attīstīt labu lasīšanas ātrumu vairāku apstākļu dēļ. Vienkārt, vecuma dēļ – es vairs neesmu dedzīgs, aizrautīgs lasītājs, kas nespēj atrauties no lasāmā un apstājas tikai tad, kad ir sasniedzis pēdējo lapaspusi. Laiki, kad es lasīju visu nakti no vietas, un dažkārt nobastoju skolu nākamajā dienā, lai iesākto piebeigtu, ir palikuši tālu pagātnē. Pāris reižu esmu mēģinājis atgriezties zēnībā, savācot kādu vecu, labu Vollesu vai ko līdzvērtīgu, bet lasīšanas trakums, kas man kādreiz bija biežs viesis, vairs mani neapciemo. Kas man sagādāja prieku kādreiz, tagad nespēj raisīt pat vieglu interesi. Visus šos dēku romānus pametu pēc pārdesmit lapaspusēm – tie šķita vienkārši neticami garlaicīgi. Otrkārt, esmu pieradis pētīt, kā ir uzrakstīts – dažkārt kādu teikumu vai rindkopu varu pārlasīt pat vairākkārt – jā, vecums nenāk viens. Nu un treškārt – tā kā mēs dzīvojam digitālā laikmetā, tad lasīšana ik pa brīdim ir jāpārtrauc, lai palūkotos, kas jauns ģīmjgrāmatā un ziņu portālos. 

Es šo stāstu nevis lai paštīksminātos, vai, tieši pretēji, sūrotos par gadiem, likteni un tamlīdzīgām lietām. Vienkārši gribas pateikt – Ē. Streiča grāmata mani riktīgi ievilka. Drusku gan krita uz nerviem – kā man iesākumā šķita – pārāk saraustītais stāstījums ar visādiem iestarpinājumiem un atmiņu druskām pa vidu. Tomēr viss ir pasniegts kaut kā īpaši saistoši, vienkārši kaifīgi. Ļoti patīk valoda – pietiekoši vienkārša, raita, bet visi salīdzinājumi un apraksti ir tādi – kā lai to labāk pasaka - svaigi un labi saprotami. Man tūdaļ pat acu priekšā sāk šilierēties aprakstītās ainas. Lai gan, iespējams, zināma loma ir tam, ka arī es dienēju Kaļiņingradā, un daudzas aprakstītās vietas, piemēram, garnizona cietumu vai virssardzi atceros pat ļoti labi.

 Tomēr grāmata savu īsto lidojumu uzņem ar stāstu, kā pēc skolas beigšanas zaldāti ar vilcienu dodas uz savu dienesta vietu Tālajos Austrumos. Bulgakovam ir “Teātra romāns”, bet šis ir gatavais “Dzelzceļa romāns” – ko tādu lasīt ir patiesa bauda. Mēdz teikt, ka krievi vairojas pa dzelzceļiem. Bet lai saprastu, kā tas notiek, ir jāizlasa šis Ērika Streiča “Dzelzceļa romāns” – fuj! - "Latviešu dēkainis krievu armijā" – es gribēju teikt.