Kā es "jobņījos"

 "Кстати о птичках - у нас давеча поп с колокольни ебнулся - так даже чирикнуть не успел"

Jā, tas notiek ātri. Patiesībā gandrīz netverami ātri. Esmu noķēris pirmo zivi, un gribu to ielaist tīkliņā. Tas vēl ir jāiekar, un es, ar zivi vienā rokā, bet tīkliņu otrā, tuvojos “vēziskajai” vietai, tas ir, laipas malai. Tālāk viss vienkārši – es  lieku kāju uz kāpņu spraišļa. Šķiet, tas ir slidens, es vēl paspēju nodomāt, bet arī ne “do golam”. Pēkšņi man acu priekšā viss ir satumsis, un es sāpīgi atsitos pret laipas balstiem. Jau nirstot augšā, es saprotu – vecums nenāk viens. Tam līdzi arī demence un kustību koodrinācijas problēmas. Tad atskārstu, kas es viss esmu slapjš – ap kaklu apsietais lakats, kas tik jauki bija sargājis manu sprandu no apdegšanas saulē, tagad ir pārvērties slapjā ķeskā, kas nepatīkami velk uz leju. 

Gods kam gods, mana labākā puse, atšķirībā no reakcijas pēc līdzīga notikuma pirms 40 gadiem, nevis smejas, kā toreiz, bet izskatās pat noraizējusies. Tas priecē. Sanāk, ka šis laulībā pavadītais laiks ir ar savu pievienoto vērtību. Lai gan sievai nevajadzētu īpaši raizēties – es esmu apdrošinājies pret šādiem negadījumiem. Ja es būtu iekritis ar ar galvu starp trepes spraišļiem tā,  ka lauztu sprandu, sieva saņemtu pienācīgu naudas kompensāciju. Pēc tā es dubultā novērtēju sievas reakciju.