Vairs nav interesanti

Neslēpšu, ka mani parasti motivē ziņkārība. Vai es tā varētu? Ja varētu, tad cik ilgi? Un tā tālāk un tā joprojām. Kad es izlēmu pārbaudīt, vai eksistē dzīve ārpus ģīmjgrāmatas, mani vadīja tieši šāda ziņkārība. Laikam jau tā eksistē – pamazām esmu pārtraucis par to domāt; šis temats vairs neliekas gana interesants. Tas ir tāpat kā es nedomāju, ka esmu atteicies, piemēram, ēst baltmaizi un sieru – divi lietas, kas kādreiz man garšoja vairāk par visu. Ja jau es pat nedomāju, cik ļoti man gribas piedzerties, tad, acīmredzot, atradināties ir iespējams no dajebkā. Tagad svarīgākais liekas ievērot noteikto laiku – līdz atvaļinājumam, t.i., līdz marta pēdējai nedēļai. Kāpēc? Stulbuma dēļ – tas ir un paliek prestiža jautājums. Citādāk es pats sev likšos smieklīgs. Nevar pat dažas nedēļas, t.i., sešas, precīzāk runājot, ievērot apņemšanos. Ģīmjgrāmatu pat mazāk – tikai piecas nedēļas.

Labi, sūds ar to. Sāku lasīt Vonnegūtu. Agrāk man tas likās pretrunīgākais rakstnieks, kāds vien ir iedomājams. Brīžam viņš man nenormāli patika, bet brīžam neiedomājami kaitināja. Kādreiz mēģināju “Lopkautuve Nr.5” lasīt angliski, bet aplauzos kaut kur pusceļā. Varbūt atgriezīšos pie šā gabala, bet latviski. Varbūt derētu pārlasīt Dostojevski? Es kādreiz bērnībā viņu lasīju, t.i., kaut kad 20 gadu vecumā (es to saucu par bērnību, jo, pēc visa spriežot, attīstībā es atpalieku no gadiem). Toreiz man likās, ka labāk ir piedzerties nekā lasīt šo autoru. Lasot “Idiotu” jutos, ka man pašam jumts aizbrauc. Interesanti, kas būtu mainījies?