Par Bandu

Reiz mans priekšnieks bija izsaukts uz pašvaldības policiju skaidroties – kāpēc šis nav nogrābis kritušās lapas gar savu privātmāju. Nu, tā Uģis ieradās pie likumsargiem, iegāja norādītajā telpā, kur viņu sagaidīja neparasti skumja izskata kungs. Pēdējais bija iegrimis kaut kādu papīru lasīšanā, kas, visticamāk, bija protokols par nenotīrīto ietvi. Tad viņš skumjā, tēvišķā balsī uzrunāja Uģi:

-         Nu, sakiet – kā jūs esat tik tālu nonākuši?

Tas īsti pat nebija jautājums, bet gan sāpīga fakta konstatācija. Uģis jau gribēja atzīt vainu un pat sāka muldēt, ka labošoties un lapas savākšot, kad piepeši kabinetā ielauzās vēl kāds tips, kurš paskaidroja aiz galda sēdošajam, ka tas ir sajaucis kabinetus – viņa nopratināmais sēž stāvu augstāk.

Īsāk sakot, situācija noskaidrojās, bet jautājums palika. Ar mani ir tāpat – es, cilvēks, kurš tikai fiksē atmiņas blogā, pēkšņi pievēršos kaut kam tādam, kas varētu pagarš stāsts vai arī neparasti īss romāns. Kā tas notika?

Pie vainas, zināma lieta, ir Klāss. Viņš kaut kādās debatēs tik kaislīgi aizstāvēja un slavēja Joko Ono – cik tā ir laba meitene un vispār, ka man uznāca cemme. Es nolēmu uzrakstīt stāstu-fantāziju, kas pieradītu pretējo Klāsa paustajam. Proti, bītli, protams, izjuktu, kā tas ar viņiem notika, bet pēc tam atkal sanāktu kopā. Man likās, ka katrās attiecībās darbojas gan centrbēdzes, gan centrtieces spēks. Jā, grupas dalībnieki bija attīstījušies par spilgtām individualitātēm un nespēja vairs eksistēt kopā The Beatles rāmī. Tomēr, izmēģinājuši laimi katrs pa sevi, kaut kādā brīdī viņiem noteikti vajadzēja uznākt nostalģijai pēc kopīgā darba grupā. Joko Ono šādu iespēju “nogrieza saknē”, vēl vairāk, viņa panāca, ka Džons vispār pazūd no aprites uz veseliem pieciem gadiem. Var jau, protams, priecāties, cik tas ir jauki, ka eksbītls bija laimīgs, pavadīja laiku kopā ar bērnu un cepa maizi, bet, kas jebkuram būtu pietiekami vai apsveicami, Džonam ir 100 izmēru par mazu. Vēl Joko pārveidoja Džonu par citu cilvēku, par kuru es nevaru teikt, ka tāds man patiktu. Viņa lecīgā uzstāšanās politiskajā dzīvē, kas mijās ar gļēvumu, kad viņš baidījās piedalīties mītiņā, ko pats bija rosinājis. Šausmīgs egocentrisms, iedomība pārākajā pakāpē, kas mijas ar klaju stulbumu – nē, šāds Džons man nepavisam nepatīk. Kur gan bija palicis agrākais Džons, kas mazāk runāja, bet vairāk darīja?

Īsāk sakot, šis bija grūdiens, kāpēc vispābā. Protams, es nevarēju rakstīt par bītliem, jo man taču nav ne mazākās poņas, kā tādi cilvēki dzīvo. Tā radās ideja pārnest darbību uz Latviju, uz 90tajiem, kas man palikuši prātā kā viens lustīgs laiks. Ātri iedomājos visus četrus stāsta varoņus un četrus stāstus, ko kopā saturētu viens personāžs – Ļena. Meitenei nekāda vieta darbā nebija paredzēta – viņa būtu jāapjauš, sekojot katra no četru puišu piedzīvojumiem. Skaidri zināju tikai vienu – kā stāsts beigsies. Grupa izjuks vairāku iemeslu (arī Ļenas) dēļ, bet pēdējā sadaļa-epilogs atkal visus savedīs kopā.

Tomēr gluži tik vienkārši negāja, stāstā ielauzās daudzas citas personas – gan reālas, gan izdomātas. Gandrīz neplānoti Ričs izdomāja laimīgi iemīlēties un uzsākt ģimenes dzīvi. Juri es krāsainības dēļ pārvērtu par geju, Paulu – par alkoholiķi, jo viņa prototips – mans labākais draugs – vienu laiku tāds arī bija. Paldies Dievam, ka viņš spēja piecelties.

Īsāk sakot, tam visam vietas stāstā aptrūkās, un nāca ideja tēmēt uz romānu. Tad noņēmu Ļenai galvenā personāža lomu – šis ir stāsts par draudzību. Galu galā man nekad nav patikusi Freida teorijas, ka visam pamatā ir seksuālu vēlmju īstenošana. Jā, Jānim ir tāds periods, ka viņam liekas, ka tas ir dzīvē svarīgākais, bet vēlāk viņš aptver, ka ir kļūdījies. Pasaulē eksistē vēl daudz citu lietu, kuru dēļ ir vērts dzīvot – māksla un draudzība, piemēram.

Pauls to jau ir sapratis agrāk – tikai visai apšaubāmā veidā – caur atkarībām. Ar viņu es gribēju pastāstīt savu stāstu par to, cik grūti ir atmodināt sevī radošas spējas, un dažkārt var likties, ka visefektīvākais veids ir apreibinoties. Vispār tā jau tas arī ir. Vienīgi, ka šī metode nav ilgtspējīga.

Ar Juri es gribēju komunicēt savus pasaules uzskatu par reliģiju. Tāpēc vienā mirklī man uzradās fiksā ideja pārvērst viņu par geju – pretruna paliek daudz taustāmāka. Vienīgi drīz vien sapratu, ka te es esmu galīgi iebraucis auzās. Es taču neko nezinu par gejiem; gandrīz nevienu nepazīstu.

Ar Riču es domāju savu kursa biedru, kas, liekas, visu laiku balansēja starp bērnībā ieaudzinātiem aizspriedumiem un kur ir robežas brīvībai, ja reiz tāda ir iemantota. Man galīgi neizdevās atklāt šo cīniņu. Panesās kaut kāds dīvains stāsts par iemīlēšanos no pirmā acu uzmetiena. Kur tādi rodas?

Rakstot visvairāk baidījos, ka pienāks brīdis, kad darbība pārnesīsies uz ierakstu studiju. Es taču nevienā neesmu bijis, un man nav ne mazākās nojausmas, kas tādās notiek. Izlāpījos, iedomājoties katru dziesmu kā stāstiņu, ko es rakstu. Kaut kā laikam esmu izkūlies tam cauri, jo neviens man nav aizrādījis, ka tas ir baigais fufelis. Patiesībā ir otrādi. Ir cilvēki, kas domā, ka es pats saceru dziesmas, un vispār kaut ko jēdzu no mūzikas. Smieklīgi.

Nobeigums esot sasteigts. Jā, droši vien. Plānā man bija vairāk rakstīt, kā grupas dalībnieki mokās depresijā. Man liekas, ka es to spētu, jo šad un tad pats tā esmu juties. Vienkārši negribējās grimt tik nejaukās jušanās. Turklāt lasītājiem patīk mundrs, jautrs stāstījums, nevis depresīvi murgi. Mans paraugs ir Anšlavs Eglītis – viņš raksta tiešām raiti. Jā, dažkārt viņš tā vietā, lai daudz stāstītu par visu ko, lai lasītājs pats izdomā, kas risinās romāna varonim galviņā, viņš vienkārši izstāsta, ko šamais domā. Es arī drusku mēģināju stāstīt aplinkus – piemēram, Pauls meklē lielāko glāzi “Ledus tējai”. Alkoholiķis uzreiz sapratīs, ka viņš vēlas piedzerties līdz nemaņai. Bet cik cilvēki to tā saprata? Vispār tas ir priekš manis pārāk sarežģīti. Hemingvejs no manis neiznāks.