1. diena

Nekā pārlieku interesanta šajā gavēņa stāstā nebūs. Parastā rutīna – tu ar prātu no kaut kā atsakies, bet orgānisms atceras vecos paradumus un cenšas nemanāmi atsākt ierastās operācijas.

Sāku es, protams, vareni – atslēdzu mobilos datus gan mobilajam, gan planšetei, un sajutos ārkārtīgi kruts. Tad pieslēdzu internātam planšeti – tikai un vienīgi, lai varētu publicēt šo blogu. Vēlāk gan tam izmantoju datoru (bet planšeti atslēgt – piemirsu). Vienalga, es to nenožēloju, jo naktī grimstot Spotify dzīles, tas izrādījās visai noderīgi.

No rīta man vajadzēja zināt laika prognozi, un es, zināms, pieslēdzu mobilo internetam. Vēlāk tas izrādījās ļoti noderīgi, jo klaiņojot pa Mangaļsalu gar Daugavas grīvu, karte mobilajā bija absolūti nepieciešama.

Tad es aptvēru, ka problēma jau nav pieslēgumā, bet gan lietojumā. Vienīgi, ka visu laiku ir jābaidās, ka pirksti paši atvērs ģīmjgrāmatu vai ko tamlīdzīgu. Pagaidām gan turos. Pēkšņi izrādās, ka man ir šausmīgi daudz brīvā laika, ko aizpildu ar lasīšanu. Mobilajā lasu Hesi, planšetē “Fantomasu” un Mario Pjūzo “Sicīlieti”, bet “cietajā formātā” – “Marsela bērnību”. Gribu atgriezties pie bērnības atmiņām, un mani interesē, kādu laiku stāstījumam izvēlēties. Vieglāk ir rakstīt pagātnē, bet tā kā man gribas balstīt šo gabalu uz emocijām, kuras visu laiku cenšos reanimēt, tad izlemju, ka tagadne manā gadījumā būs īstā izvēle. Jā, planšetē man ir divi gabali nevis tāpēc, ka es neparasti ātri lasītu, bet gan tāpēc, ka man šie divi gabali mēreni riebjas, un, kad vairāk nav iespējams izturēt, pārslēdzos uz otru.

Hese gan ir baudījums lasīt! Apbrīnojams rakstnieks! Lasu viņa esejas, kuras viņš nosaucis par pasakām. Jā, tās ir pasakainas.

Bet atpakaļ pie mūsu aitām, tas ir, atkarībām. Turos salīdzinoši braši – nedzeru šņabi un neriju saldējumus. Un, kas ir pats dīvainākais, pagaidām nejūtu nekādu problēmu. Pat pēc baseina un saunas izrādās var veldzēties ar “Boržomi” – alus nemaz nav obligāti. Vienīgi, kad gaidu Ingrīdu parādāmies, man galīgi nav ko darīt, un es nožēloju, ka neesmu paķēris līdzi kādu mobilu devaisi. Ne jau internetam! Es varētu mierīgi palasīt. Citādāk ir jāskatās vienā punktā, kā tādam “olluham”. Kad attopos, ka šis viens punkts ir kāda kundzīte, man sametas dikti kauns. Nu, ko lai saka – gadās.

Prātoju, kā man klāsies rīt, kad būšu šeptē. Tur internāta lietošana nav izvēle – tā vienkārši ietilpst darba pienākumos. Redzēs, kā ies.