3. diena

Esot tāds teiciens – savs laiks akmeņus mest, un savs laiks tos salasīt. Droši vien pakaļējā doma tam ir kāda nomētāšana ar akmeņiem. Manā gadījumā sanāk – savs laiks mūziku meklēt, savs laiks to baudīt. Jā, kopš esmu pabeidzis pētīt 1001 albumu grāmatu, esmu pārstājis meklēt ko jaunu – klausos tikai labi (vai ne tik labi) zināmās lietas. Krīze iestājās šorīt pulksten četros. Es pēkšņi saprotu, ka man nav ko klausīties. Klasisko mūziku vai džezu kaut kā negribas. Nu, labi – atgriezīšos pie saknēm – Onkulis Toms, Bobs Dilans un bītli. Nē, gribas ko prastāku. Nazareth? Gandrīz apvemjos gultā, griežoties uz otriem sāniem. Es taču nespēju klausīties pat Led Zeppelin – par Nzareth, Geordie vai Alice Cooper nemaz nerunājot. Beigās atrodu glābiņu kaut kādā ju-ju stila izlasītē, lai arī to pašu beigās sačakarē spotify – nu nemāk viņi pievienot galā radniecīgus gabalus. Labāk nemaz nebūtu mēģinājuši.

Kāds tam sakars ar manām atkarībām? Nekāds. Vienkārši nav nekā tāda, ko par tām rakstīt. Lielākā izmaiņa, ko pie sevis novēroju, ir tas, ka sāku novērtēt sen aizmirstas lietas. Biju faktiski pārstājis skatīties ziņas TV vai klausīties tās radio. Tagad esmu atsācis – kaut kā taču ir jāuzzina, kas notiek pasaulē. Tad esmu pasācis katru vakaru noskatīties kādu filmu, turklāt bez paralēlas blenšanas planšetē. Kopā ar famīliju parasti skatos tās no Naumaņa un Rietumas grāmatas, bet vakar, palicis viens, noskatījos vienu kārtīgu Bondu ar Konoriju (You live only twice). Citādāk, kad visi ir mājās, man tādas lietas neļauj likt.

Vēl vakar nopirku dzeltenu aploksni. Tajā var sabāzt visas 155 lapas ar to stulbo gabalu par Bandu. Tagad lai tas tur noguļ pāris nedēļu. Pēc tam es to pēdējo reizi pārlasīšu un došu prom. Jūtu milzīgu atvieglojumu, ka esmu nolēmis nekādas majorīgas izmaiņas tur vairs neveikt. Gribas to visu atstāt aiz muguras. Tā arī daru un jūtos gandrīz vai laimīgs.