Trīs kungu kalps

Lai arī kā es nebūtu samainījies sīknaudā – t.i., nožēlojami piekāpies un atvēlējis 2 x 15 minūtes ziņu portāliem, bet e-pastu lasīšanai vispār neesmu uzstādījis nekāda laika limita, tomēr vēl ar vien neeju ģīmjgrāmatā vai kādā citā sociālajā tīklā. Tagad jau vairāk nekā nedēļu. Rekords! Laikam būtu tā kā jāpriecājas, bet man tā vietā gribas saprast jauno informatīvo vidi, kādā es, gluži negaidīti, atrodos.

Velns slēpjoties sīkumos – mēdz teikt. Un tieši tā tas arī ir. Man vienmēr ir licies, ka tas ir gluži vienalga, ar ko tu aizpildi tukšumus dzīvē, t.i., tos brīžus, kurus normāli nav iespējams izmantot. Piemēram, esmu iznācis no peldbaseina 15 minūtes ātrāk nekā Ingrīda – ko sadarīt? Zobārsts liek uzgaidīt, līdz TV Panorāmai palikušas 10 minūtes, utt. Kā šos mirkļus aizpildīt? Agrāk es nesatricināmā mierā pētīju jaunumus ģīmjgrāmatā, un arī tagad brīžam man liekas, ka tas ir OK, jo tas taču ir trash time, vai ne? Nu, lūk. Bet tagad man ir jāizvēlas, vai nu skatīties vienā punktā, vai ko lasīt debilajā telefonā. Parasti izvēlos pēdējo. Vispār, šķiet, ka, lasot kaut ko tradicionālu, tas būtu visai apgrūtinoši. Laimīgā kārtā man mobilajā ir Heses “Pasakas”, kuras var atsākt gandrīz no jebkuras vietas. Turklāt katru reizi izjūtot brīnišķīgu atmodas sajūtu, kad atkal “iebraucu” tekstā. Šis izrādās ir jaukākais veids, kā nogalināt “liekās” minūtes. Es lasu Hesi un jūtos, kā atklājis brīnumu. Nezinu, kā būs, kad esejas būs beigušās.

Citādāk nekā interesanta. Bez Heses lasu vēl divi grāmatas – “Meistaru un Margaritu” krieviski (esmu gandrīz pabeidzis) un vēl Anšlavu Eglīti. Īsāk sakot, esmu trīs kungu – Bulgakova, Heses un Eglīša – kalps. Jūtos pavisam kā cits cilvēks. Vienīgais, kas mani mulsina, ka sapņi man rādās arvien materiālistiskāki, un visi par darba tēmām. Nekas, gan pārdzīvošu.