2. diena

Nakts pagāja neticami – es gulēju. No vakara līdz pašam rītam. Tikai beigās tas idiotiskais sapnis – biznesa tikšanās ar Skonto Rāvi. Viena no nepatīkamākajām epizodēm manā darba karjerā. Sapnī gan mēs plūcām un ēdām brīnumgardus ābolus. Tomēr Rāvis sūdzējās, ka viņu datortīkls gan esot izturējis hakeru uzbrukumu, bet… Tad sekoja kaut kāda pretenzija, bet es jau biju pamodies un ieslaucīju misenē šo murgu kopā ar pašu Rāvi.

Bet turos es salīdzinoši braši. Darbā tikai vienreiz automātiski atvēru Delfi lapu un sāku lasīt kaut kādu ziņu, līdz apķēros, ko daru. Citādāk turos. Joprojām lasu Hesi savā debilajā telefonā. Esmu uzgājis vietni, kur šā tā ieskenētas grāmatas ir pieejamas stāpeļiem par baltu velti. Tur es arī uzgāju šo darbu bez došanās uz grāmatnīcu. Nekas, lasīt var, vietām teksts gan ir nedaudz gļukains – pašam ir jāizdomā, kā tur jābūt. Parasti tas nav grūti, jo nojucis ir tikai kāds burts. Bet vienai pasakai trūkst virsraksta un visas pirmās rindkopas. Man pat vairs negribējās to lasīt, bet – tā kā internāta nav un ko darīt arī nē – tad ķēros vien klāt. Šī izrādījās visbrīnišķīgākā pasaka no visām lasītajām. Tā vēstīja par to, ka mirušie jāapglabā ar ziediem – citādāk tie nespēs atdzimt jaunai dzīvei. Tālāk vēl viss kas – nav iespējams atstāstīt. Tēma it kā nodrāzta – pacifisms. Bet kā tas ir izstāstīts! Jā, tādi darbi gandrīz nokauj vēlmi rakstīt pašam. Labi, nerakstu jau lasīšanai, tas ir, ne publikai. Tikai vienīgi sev pa prieku. Lai gan… smieklīgi, bet tieši šodien saņēmu atbildi no Rakstnieku savienības, ka varu piedalīties viņu darbnīcās pa brīvu – mans atmiņu stāsts par bērnudārzu ir izturējis konkursu. Ko lai saka? Too late, too bad.