Noslēdzot tēmu

Kas īsti ir cilvēks, t.i., kāds viņš ir? Tāds, kādu viņš redz pats sevi? Vai arī tāds, kādu viņu redz viņa biogrāfi? Vai arī kāds viņš ir palicis publikas acīs, kas, protams, nezina neko, bet ir pārliecināti, ka zina visu. It kā jau pašam cilvēkam vajadzētu sevi pazīt vislabāk. Tā domāju arī es pats līdz nesen ieraudzīju sevi spogulī un nodomāju – kam pieder šī seja, ko es knapi spēju atpazīt? Trakāk var būt tikai, kad izdzirdu savu balsi ierakstā – tas taču nevaru būt es! Kas attiecas uz visādu garīgu īpašību pašnovērtējumu, tad tas tik ļoti atkarājas no garastāvokļa, izdzertā alkohola daudzuma un neskaitāmiem citiem iekšējiem, ārējiem un mainīgiem apstākļiem, ka man ir nopietnas šaubas, cik varam paļauties uz pašnovērtējumu.

Ja runājam par profesionāliem biogrāfiju rakstītājiem, tad te nāk prātā Braņislava Nušica “Autobiogrāfija”. Labāk kā tur par šo tematu nepateiks neviens. Doma bija aptuveni šāda – pēc rūpīgas izpētes biogrāfs ir atklājis, ka slavenais cilvēks patiesībā ir dzimis citā pilsētā, citā gadā, viņu, zināms, arī sauca citādāk, utt. Īsāk sakot, biogrāfi tāpēc arī biogrāfi lai pierādītu, ka ievērojamajam cilvēkam nav nekāda sakara ar lietām, kas ir padarījuši viņu slavenu. Tad nu atliek pēdējais – “tautas acs” – no sērijas “баба сердцем видит”.

Pēc šā sarežģītā ievada droši vien var nojaust, ka es grasos izteikties par kādu tematu, kas daudziem var likties kaitinošs. Jā, tas ir par Džonu un Joko. Es nezinu, kurai “ekspertu” grupai tieši piederu es. Pilnīgi noteikti tā nav ne pirmā, ne otrā. Tomēr salīdzinoši ilgais laiks, ko esmu nogrobījis, pētot Džona un Joko stāstu, padara mani par nepieskaitāmu arī pie trešās. Laikam planēju kaut kur starp otro un trešo; tuvāk pēdējai, saprotams.

Nu, tad lūk. Pētot Džona uzvedību un motivāciju, man radās iespaids, ka, vienkārt, viņš ir ģēnijs, otrkārt, viņš ir bijis taisni neiedomājami bērnišķīgs vai, pareizāk sakot, infantils. Apgalvojuma pirmā daļa nekādus pierādījumus neprasa – šeit par Džonu runā viņa dziesmas. Protams, jebkurš, kas tās ir klausījies, pamanīs, cik milzīga starpība ir novērojama starp bītlu periodā sarakstīto un Džona solo karjeras laikā radīto. Tas pats ir sakāms par publiski pieejamiem izteikumiem. Nevaru nepamanīt, ka, gadiem ejot, Džons paliek, ja ne tieši stulbāks, tad, mazākais, nepatīkamāks. Tas, manuprāt, izriet no viņa bērnišķīguma – būdams ģēnijs vienā jomā, viņš, gluži dabiski, atpaliek kādā citā.

Līdz noteiktam vecumam Džons daudz neprātoja, “kāpēc vispābā” – viņam bija sapnis ko sasniegt mūzikā, un ar to viņš dzīvoja. Liekas, ka Joko viņu satika brīdī, kad Džons apzinājās, ka mērķis ir sasniegts; nav vairs nekā tāda, pēc kā tiekties. Gluži dabīgi, viņš sāka raudzīties pēc citām vērtībām un jauniem izaicinājumiem. Nu, uz tiem tad Joko viņu arī virzīja. Cīņa par mieru, cīņa par vienlīdzību, cīņa par vells viņu sazin ko. Bļaustīšanās un lozungi. Un Džons viņas ietekmei pakļāvās visā pilnībā. Kāpēc? Manuprāt, ar cilvēku var manipulēt tieši tik daudz, cik viņš pats to atļauj. Un, protams, cik veiksmīgs un prasmīgs ir pats manipulators. Es demonizējot Joko? Bet, protams!. Katrā gadījumā par viņas motivāciju man ir izveidojies noteikts priekšstats. Vienkārt, Joko ir neiedomājami slavas kāra. Citādāk nav iespējams izskaidrot viņas vēlmi parādīties performancēs, kuras citādāk kā pretīgas, ir grūti nosaukt. Pati viņa neko sasniegt nespēja, jo bija niecība. Toties, pakāpusies Džonam uz pleciem, beidzot Joko kļuva pamanāma.

Otra lieta, kas raksturo Joko, ir tīri cilvēciska vēlme visu grābt sev. Viņa to lieliski nodemonstrēja, parūpējoties par nu jau abu kopējo mantu, parādot teicamas biznesa organizēšanas prasmes. Joko pieskatīja naudu, bet Džons bērnu. Mūzikai laika neatlika. Tādejādi Joko nogalināja Džonu kā mākslinieku un netīši bija par iemeslu arī Džona nāvei. Ģimenes milzīgās bagātības tā kontrastēja ar Džona jauniegūtajiem ideāliem par pasauli bez daudziem sliktumiem, tostarp arī bagātības, ka pamudināja kādu āpmāto uz slepkavību. Tas gan, iespējams, bija tikai viens no Čepmena motīviem. Man tas liekas tikpat labs kā jebkurš cits.