Pensija

Ķinī “Susuriņa diena”, kad galvenais varonis nezināja, kā izdzīvot savu dienu, viens no viņa izklaides veidiem bija mest kārtis cepurē no pāris metru attāluma. Trijos mēnešos viņam bija izdevies šo mākslu apgūt. Viņa meitene tikai smējās un teica: “Kā tu iznieko mūžību!”, nemaz nenojaušot, cik tuvu viņa bija pienākusi Fila problēmai.

Nē, es neesmu iekritis kaut kādā déjà vu ciklā, un neviens nav piešķīris man nemirstību. Vienkārši es katru dienu dodos uz šepti lai gaidītu, kad pienāks darba dienas beigas. Drusku klausos mūziku, daudz ņemos pa sociālajiem tīkliem. Dienas beigās gribas sev pavaicāt – kā es šodien izniekoju mūžību?

Saņēmu algas pielikumu - 157 eiras. Kādreiz par tādu lietu es iekšēji būtu spiedzis aiz sajūsmas, varbūt izdomātu atrunu, kā notīties no kantora, lai ierastos mājās kā uzvarētājs ar milzu pudeli rokās. Man vienmēr ir paticis nosvinēt labas lietas. Tagad tikai paraustu plecus un atceros armijā tik populāro teicienu “выкрасить да выбросить”. Man patiesībā ir samērā vienaldzīgi, cik man maksā, jo es jau tāpat nestrādāju. Vienīgais, kas mani interesē, ir kad? Cik ilgi mans stulbais kantoris gatavs mani paciest? Mēnesi? Gadu? Divus? Četrus? Sešus? Pēdējais būtu ideālais cipars, jo tad es varētu atkorķēt pagrabā noglabāto vīna pudeli ar uzrakstu When I’m 64. Tas ir mans oficiālais pensionēšanās vecums. Var jau arī aiziet pensijā priekšlaicīgi – 62 gadu vecumā. Tas būtu pēc četriem gadiem. Nē, tik ilgi novilkt nav iespējams. Patiesībā arī divi gadi būtu neticami labs cipars; turklāt nesalīdzināmi tuvāks realitātei kā tie iepriekšējie divi. 60 gadu vecumā man būtu jāizdomā, kā novilkt līdz 62. Darbu, zināms, es pat nemēģinātu meklēt – manā vecumā tas būtu vienkārši smieklīgi. Bet ja izmet uz ielas ātrāk? Nu, tad es nomiršu žēlabās. Strādāt tāpat neiešu. Fuck it all!