Melānija

Vēl līdz pat vakardienai man nekad nebūtu ienācis prātā, ka mēģināšu noformulēt savas domas par tematu “Melānijas hronika”. Apzinos arī, ka darīt to no manas puses ir muļķīgi, jo, vienkārt, es neko nerubīju no kino, otrkārt, neesmu arī ne lasījis attiecīgo grāmatu, ne vispār iedziļinājies tematikā. Vispār es esmu liels latviešu kino nedraugs – mani šausmina gandrīz visi vietējie ražojumi – vai tur stāsts par bermontiādi vai basketbolu. Es gan nespēju profesionāli šīs filmas izvērtēt, jo man trūkst zināšanu. Vienkārši sajūtas, tās skatoties, ir, ka tas ir fake product.

Uz Melāniju gāju drūma pienākuma mākts, jo manus svētdienu plānus nereti sastāda sieva vai meita, un man atliek tikai būt pazemīgi pateicīgam. Es gan zināju, ka filma būs par 40to gadu izsūtītajiem uz Sibīriju, un tas manu sajūsmu par brīvdienu kino izklaidi piezemēja vēl vairāk – tātad nekāda alus un popkorns arī nebūs. To drīkst lietot tikai filmās par trako profesoru, kura ģimene korī pirž, lai liktos smieklīga.

Nuja. Filma bija mellbalta, kas man likās ļoti atbilstoši, ja gribas ko parādīt kā hroniku no pagājušā gadsimta vidus. Man arī patika, ka vismaz galveno lomu netēlo kāds pazīstams aktieris. Tas mani ir kaitinājis visos laikos – gan Padlatvijas Rīgas kinostudijas ražojumos, gan arī tagad vēlāko gadu darbos. Ja aktieris ir pazīstams dažādās lomās, tas traucē uztvert stāstu. Ir grūti, piemēram, Jakovļevu iedomāties kā lēnīgu vai pastulbu, ja pavisam nesen esi redzējis viņu lomā, kur viņš ir slīpēts intrigu vērpējs.

Filmas sākums, manuprāt, ir veiksmīgs. Ļoti īsā un koncentrētā veidā tiek parādīta dzīves apgriešanās ar kājām gaisā – no operas baudīšanas un laimīgas ģimenes dzīves uz pilnīgu murgu, kur nedarbojas nekādi loģikas vai taisnīguma likumi. Viss notiek tik nesaprotami, brutāli un strauji, ka cilvēki nespēj saprast notiekošā jēgu. Mans tēvs kādreiz stāstīja par tā laika notikumiem, un viņa stāstā galvenā vieta bija šoks, kādā atradās vēl nesen brīvās Latvijas iedzīvotāji. Neviens nespēja iedomāties, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams. Visi līdz pēdējam brīdim ticēja, ka te ir kāds pārpratums, kas noskaidrosies, jo tāpat bez vainas taču nevienu nevar sodīt. Es prasīju Sencim, vai tad nekas nebija dzirdēts par to, kas bija norisinājies Krievijā? Izrādās, ka Ulmaņa politika bija nekaitināt lielo kaimiņu, un neko neziņot par represijām, kas norisinājās Staļina pārvaldītajā valstī. Pat latviešu masveida iznīcināšana 30tajos tika noklusēta.

Tikai tad, kad vilciens šķērso Zilupi, pamazām visi atskārst, kas notiek. Daži (filmā dažas) neiztur un izdara pašnāvību. Tas tomēr nerada nekādu emociju vilni, jo cilvēki ir ieslīguši tādā kā transā – jau vairākas dienas viņi ir bez dzeramā ūdens, pārtikas un iespējām apmierināt elementāras higiēniskas vajadzības. Kad gala mērķis ir sasniegts, zaldāta balss, ka tagad jākāpj ārā, liekas kā no citas pasaules; tā ir pat grūti uztverama.

Man filmā patīk tas, ka tā ir daudzslāņaina. Pirmajā mirklī var likties, ka tas ir stāsts par to, kā latvieši tikai izvesti uz Sibīriju un kā daži spēja izdzīvot šajos necilvēciskajos apstākļos, bet citi mira. Tomēr Melānijas stāsts nav par to. Viņai spēkus dod vēlme atkal satikt vīru. Melānijas pirkstā ir laulības gredzens. Viņa ir gatava pat ar plikām kājām iet pa sniegu, bet no gredzena viņa nešķirsies – tā ir viņas saikne ar vīru. Pat vietējais varas pārstāvis saprot, ka Melānija mirs, tikko atklāsies patiesība, ka viņas vīrs ir gājis bojā. Tāpēc viņš melo Melānijai, ka viņš vēl ir dzīvs. Lai arī kāds šis darbonis nebūtu, bet tik daudz cilvēcīguma viņā ir saglabājies.

Filma, protams, cieš no tā, ka ir lietas, kuras nav iespējams uzfilmēt. Kāds izskatās bada novārdzināts ķermenis? Kādas ir dažādu slimību pēdas, kā cilvēks gada laikā var novecot vairāk nekā normālos dzīves apstākļos 10 gadu laikā? No otras puses, liekas, ka filmā ir arī pārspīlējumi, jo, ja varu ticēt cilvēku stāstītajam, tie, kuri izdzīvoja sākumā, vēlāk dzīvojuši salīdzinoši normāli – pēc Sibīrijas standartiem, saprotams. Vispār nereti cilvēki jauc izsūtītos ar notiesātajiem – tās ir divas pavisam dažādas lietas. Notiesātie dzīvoja zonā, viņus dzina verga darbos, apsargāja konvojs, kas nereti spīdzināja un ņirgājās par ieslodzītajiem. Jā, un vēl jau arī bija kriminālie, kas atradās pakāpīti virs politieslodzītajiem. Izsūtītie ar laiku dzīvoja kā kurš katrs vietējais.

Kopumā jāsaka, ka filma ir veiksmīga, jo tai ir savs ritms un mirkļi, kad emocijas kāpj, un tad atkal rimst. Skatīties to ir viegli (ne mirkli nebija garlaicīgi), bet aizmirst – grūti. Vēl viena filmas stiprā puse ir, ka tai nav mērķa parādīt Sibīrijas iedzīvotājus labākus vai sliktākus, kādi tie bija. Atsevišķās epizodēs tie varēja būt pretīgi cietsirdīgi, bet, kad pamazām bija apraduši ar domu, ka arī izsūtītie ir cilvēki, spēj parādīt pašaizliedzību un izpalīdzīgumu (piemēram, epizodē, kur Melānija nokļūst hospitālī).

Es pats neesmu dzīvojis izsūtījumā, un pārējie skatītāji zālē (viņu vidū ne mazums krievu), pēc visa spriežot, arī ne. Tomēr viņi šo kinostāstu “nopirka”. Varbūt, ka tam visam ir maz kā kopīga ar patiesību. Man gan liekas, ka drīzāk ir, nekā nav. Viena no labākajām latviešu kinolentēm.