Lielais Regulators

Pirms pāris dienām ģīmjgrāmatā kāds bija ievietojis Vinnija Pūka bildi ar aptuveni šādu parakstu: “Jābeidz domāt – savādāk sazin ko vēl iedomāšos”. Pirmajā mirklī liekas, ka tas ir parastais čapajisms no sērijas “xuļi dumatj, trestji nado!”, bet tad ienāk prātā doma, kura nomoka mani jau labu laiku – varbūt, ka Dieva nav, bet tā vietā dabā darbojas process, kuru esmu nodēvējis par Lielo Regulatoru. Kas tas tāds par zvēru, paskaidrot ir ārkārtīgi sarežģīti. Nesalīdzināmi vieglāk ir paskaidrot ar piemēru, kā tas strādā.

Pirms gadiem desmit, es biju ļāvies masu psihozei, kāda valdīja pie manis šeptē – viss ir jāpaspēj, viss ir jāapdara, par visu ir jāatbild – īsāk sakot, parastais бери побольше, кидай подальше. Tad es dienās kļūšot par lielu priekšnieku, piedzīvošu baisu karjeru vai kaut ko līdzvērtīgi briesmīgu. Biju tāds duraks, ka mēģināju sekot šim iedomātajam paraugam, un uzspiedu uz visiem pedāļiem vienlaicīgi. Nedēļas garumā rāvos mellās miesās, un gaidīju, kad beidzot iestāsies sestdiena. Brīvdienās es varēju strādāt nesteidzīgi un bez stresa, jo neviens nesēdēja uz astes, un neprasīja kaut kādus idiotiskus pārskatus vai biznesa outlook-us. Lielais Regulators novērtēja situāciju, un “pieņēma mērus”, t.i., mērus (dažāda veida alkoholu) sāku pieņemt es. Vienlaikus tiku aplaimots ar hronisku bezmiegu. Tas viss negatīvi sāka atsaukties uz manu veselību – paliku nervozs un viegli aizkaitināms, t.i., vienkārši psihisks.

Reiz pajautāju lietuviešu kolēģim, kā viņš cīnās ar šīm lietām, jo likās, ka viņu nekas neņem – staigā apkārt smaidīdams un jokus bārstīdams. Pirms atbildēt, leitis paskatījās pār plecu, pārliecinādamies, ka mūs neviens nedzird, un saka:

-        “Mans svainis ir dakteris.”

-        “Nu, un tad?” – es prasu.

-        “Viņš man sagādā šīs zāles.” – un parāda kaut kādas tabletes.

-        “Tie ir trankvilizatori. Ļoti stipri, bet es uz tiem turos.”

Man acumirklī prātā iešaujas The Rolling Stones teksts:

...

they're so hard to satisfy, you can tranquilize your mind

...

and if you take more of those, you will get an overdose.

Par pārdozēšanu pasaku arī leitim, bet tas tikai parausta plecus:

-        “Es jau uzrakstīju atlūgumu.”

Cits piemērs. Pāris gadus vēlāk man gadījās, tā teikt, dubultkļūme – kādu rītu es vienlaikus uzkāpu gan uz svariem, gan paskatījos spogulī. Indikators nepielūdzami uzrādīja trīsciparu skaitli, bet savā atspulgā ieraudzīju, cik tas viss riebīgi izskatās. Nē, tā dzīvot nevar! Sākot no šīs dienas, es sākšu vienkārši neticami novājēt. Domāts – darīts. Atsaucu atmiņā savas svara novērotāja gaitas, un vienlaikus kļuvu par fanātisku sporta zāles apmeklētāju. Pirms man izdevās notievēt un pieņemt Apollonam līdzīgas formas, atkal iejaucās Lielais Regulators. Neko briesmīgu viņš neizdarīja – uzsūtīju man kaut kādu ligu. Treniņi bija jāpārtrauc, jāēd kārtīgi – lai atgūtu spēkus, un beigās es biju tieši tur, kur biju sācis – pie trīsciparu skaitļa.

Ne vienmēr Lielais Regulators ir tik ļauns – eksistē arī pozitīvais. Man, piemēram, ar gadiem ir pasliktinājusies redze. Tāpēc nemanu, ka es un mana kundze paliekam vecāki – krunkas nav tik viegli saskatāmas, un pašam liekas, ka esam vēl gluži smuki un sprauni. Pat vēl vairāk – ēdot zupu, nemanu, ka esmu nošķiedis šlipsi un kreklu. Staigāju apkārt tāds mazliet notašķījies, bet nu un kas? Es pats taču to neredzu. Vienīgi cemme, ka kundze kaut kādā psiholoģiskā brīdī to pamanīja un piedāvājās apsiet man lacīti – kā bērnībā.

Īsāk sakot, Lielais Regulators visumā darbojas sekmīgi – lai arī tam reizi pa reizei gadās pa kļūdai. Vispār tās ir ārkārtīgi bīstamas. Es, piemēram, mēdzu pāris reižu nedēļā spēlēt basketbolu. Man tā lieta bija tik dikti iepatikusies, ka palaidu garām dažādas kritiskas vecuma atzīmes - 40 gadu, tad 50; beigās pat pārvilku pāri 55. Lielais Regulators šai lietai kaut kā nepiegrieza vērību, un beidzās tas vēziski – ar lauztu kāju.

Tā es dzīvoju tālāk, sekodams Lielā Regulatora norādēm. Man tas nesagādā prieku – tā vienkārši ir realitāte. Pēdējo reizi Regulators iejaucās, kad es pārlieku sāku aizrauties ar tekstu bīdīšanu. Līdzeklis tas pats vecais – bezmiegs. Meklēju glābiņu mūzikā – jomā, attiecībā pret kuru, Lielajam Regulatoram visumā ir aplam monopensuāla attieksme. Tomēr pēc pievārētajiem 80tiem, 90tajiem ķerties klāt Lielais Regulators vairs neļāva. Tad es meklēju izeju džezā. Nedēļu vai divas grimu šajā mūzikā, bet drīz arī tā apriebās. Īsāk sakot, Lielais Regulators ar šeit bija pielicis savu pirkstu. Man vairs nepatīk nekas – 1001 albuma grāmata modina manī tikai pretīguma drebuļus, no džeza esmu noguris, roks uzdzen alerģiju, simfoniskai mūzikai esmu par švaku, pops nevilina, glems riebjas, alternatīvie, indie un citi ķēmi kaitina. Elektronika – kā zobārsta apmeklējums, progroks sūkā, bet blūzu es nevaru ciest.

Apmēram šādā noskaņojumā pamostos šorīt tā ap četriem, un nezinu – priecāties, vai bēdāties. No vienas puses bez pārtraukuma ir nogulētas 5-6 stundas, bet no otras – ko lai es sadaru līdz sešiem, ja man nav, ko klausīties – visa mūzika riebjas. Mēģinu brūķēt paštaisītos zborņikus ar akustiskām ģitārām un tamlīdzīgām lietām, bet pēkšņi arī šī mūzika liekas neparasti kaitinoša.

Tā guļu, skatoties griestos, līdz pat sešiem. Brīžam ielūru arī ģīmjgrāmatā, bet Lielais Regulators ir apveltījis mani ar tādu trulumu, ka nespēju uzbliezt pat kādu dumju komentāru. Ap sešiem Elba sāk pa durvju apakšu pūst gaisu, un es saprotu – jāceļas. Kā man riebjas, ka visapkārt ir akla tumsa! Tomēr suns ir mans draugs, un es nevaru viņu piekrāpt – ir jāiet uz mežu staigāt.

Nonācis mežā, prātoju, kur labāk – kā saka mana sievasmāte – “padoties”? Vai iet pa gaišo saules taku, tfu!, laternām izgaismoto ceļu – es gribēju teikt, vai arī ienirt baisajā tumsā, pieturoties pie ikdienā pierastā maršruta. Līdz šim es esmu staigājis tikai “taisnus ceļus”, lai arī ar katru rītu tumsa sabiezē arvien blīvāka. Beigās arī šoreiz nolemju iet neizgaismotajā virzienā, jo, pretēji katrai loģikai, liekas, ka ir gaišs diezgan. Diezgan drīz saprotu, kāpēc man tā ir licies – šī ir pilnmēness nakts, un, izejot klajākā vietā, redzu, ka šis debesu spīdeklis izgaismo apkaimi gluži vai kā prožektors. Visi priekšmeti met kontrastainas ēnas, un man pat liekas, ka šo vajadzētu spēt nofočēt. Es jau iztēlojos, kā es šo nošārēšu ģīmjgrāmatā, piekabinot klāt kādu stulbu meldiņu jūtūbī – Oldfīlda Moonlight shadow, piemēram. Tāpēc, daudz neprātojot, izčakarēju no kabatas debilo telefonu, bet, kad izvēlos kameru, redzu, ka ekrāns ir vienlaidus melns. Acīmredzot tāds ir objektīvs, izmērāms skatījums uz lietām. Viss pārējais ir tikai tāda muldēšana – nav nekāda Lielā Regulatora.