The Beatles - A Day In The Life

1. Diena tavā mūžā. Man tā sākās ar blandīšanos pa jūtūbi. Re, visa mūzika ir te! – gribas iesaukties, pārfrāzējot kādas tur televīzijas reklāmu. Tad ieskatos ģīmjgrāmatā – mūsu dzīves pa lielai daļai taču paiet tieši šeit. Pirmā ziņa ir savā ziņā iedvesmojoša “Happy Birthday, Mārtiņš! From all of us at Facebook, we hope you have a wonderful year.” – Marks ir atcerējies par manu īpašo dienu. Ne jau viņš pats savā personā, saprotams. Tas nav pat algots darbinieks, kuram būtu pienākums sekot klientu miljoniem, bet gan softvārisks robots – negribas saukt to par aģentu – kas nevainojamā elegancē tiek galā ar šo pienākumu. Pat ir pratis tikt galā ar šņācekļiem manā vārdā – smalki. Neliegšos – ir patīkami, kad par tevi atceras. Vispār jau vairāk dzīvajā. Piemēram, sens draugs piezvana, mēs papļāpājam. Tāpēc jau arī mēs esam seni draugi, ka varam tā viens otram uzkrist uz galvas kaut vai pēc desmit gadiem, bet runāt tā, it kā būtu šķīrušies tikai vakar. Protams, dažkārt gados vecāku radinieku pienākumu zvani cilvēku var drusku nomocīt, bet jāsaprot arī viņus – no vienas puses iedomāts pienākums piezvanīt, bet no otras es ar savu ne pārāk jauko raksturu. Cilvēki drāts abos galos jūtas mazliet nelaimīgi. Mūsdienās klāt nāk apsveikumi sociālajos tīklos. Vienu jau esmu saņēmis – turklāt nevis parasto “daudz laimes!”, bet ar linku uz smuku dziesmu jūtūbī. Patiesībā tas arī kļuva par iemeslu mani klaiņošanai pa dziesmām un zināmā mērā arī šā teksta bīdīšanai.

2. “The campaign to seize the stronghold from the clutches of Islamic State is going faster than expected.” Jā, ģīmjgrāmatā – gluži kā pate dzīve – var būt līdzīga zebrai. Pēc balta tūlīt seko melns, un tādos brīžos nekas cits neatliek kā priecāties, ka neesi nonācis līdz galam, t.i., pakaļai. 

3. “This artist spends weeks making intricate murals out of chalk.” Un atkal kaut kas pavisam cits – kāds ir ievietojis klipiņu kā mākslinieks ar krītu neparastā ātrumā zīmē uz tāfeles sarežģītus ornamentus, kas beigās tiek nodzēsti ar pāris vēzieniem sūkļa. Man tas atsauc atmiņā kādu Boisa (ja pareizi atceros mākslinieka vārdu) izstādi tepat Rīgā pirms daudziem gadiem. Nekā īpaša jau tur nebija. Mums izstādītie darbi neko daudz nepatika. Labākais likās ugunsdrošības skapja instalācija, bet izblamējāmies – tas tiesām bija ugunsdzēsēju skapis, nevis mākslas darbs. Bijām smalki izgāzušies. Tad, lūk, tur bija uzņemta filmiņa, kur slavenais mākslinieks ķēzījās ar lielu krīta gabalu, kuru bija iespiedis kājā – es zinu tas izklausās sarežģīti, bet man ir slinkums aprakstīt, cik debili tas viss bija. Salīdzinājumā ar to, ideja nofilmēt, kā top sarežģīts ornaments, kas tiek iznīcināts tikko kā tapis, liekas vienkārši ģeniāla.

4. “Tas nu nekādi man neiet kopā ar zināšanām par cilvēka anatomiju” – nofilmēta kārtējā “gumijas meitene”. Amizanti.

5. “That time when Tony Iommi lost his fingertips in a machine related accident, prompting the birth of Heavy Metal” Stāsts, kā varētu būt dzimis Heavy Metal. Jā, ir tāda lieta, bet par spīti tam, ka bērnībā visi mani draugi ilgstoši ir mani audzinājuši un skolojuši šā žanra virzienā, par šādas mūzikas fanu tā arī neesmu kļuvis. Dažas lietas patīk – īpaši noskaņojumā, ko saucu “baigais zāģis!”, bet tā nav mana būtība.

6. “Arctic Cities Crumble as Climate Change Thaws Permafrost”. Mūžīgais sasalums Krievijas ziemeļos – lietas, kas mani neko daudz neinteresē. Tagad tas sācis kust, un padomju gados uzcirstās pjatjietažkas, kas ir gandrīz tādas pašas kā pie mums Ķengaragā, draud sabrukt. Nu, skaidrs, ka sabruks! Tā taču ir Krievija. Nāk prātā Senča stāstītais par krāsni barakā, kur viņam bija tā “laime” dzīvot – tā siltuma iespaidā kusa dziļāk sasalumā un slīdēja arvien zemāk. Piecu Noriļskā pavadīto gadu laikā mans tētiņš esot piedzīvojis trīs krāsnis.

7. “Ielu spuldzei – Dzeltenā lampa, kam stāvi uz stūra.. Tas ir Ačaks – kā mana jaunākā meita bērnībā salasīja no ielas nosaukuma. Kopš tā laika domās Aleksandru Čaku godāju tikai tā. Dzīve mani ir apdalījusi – man nepatīk dzeja. Domāju, ka te pie vainas atkal ir mans tētiņš – viņš par to nejūsmoja. Tas gan netraucēja Sencim nest mājās visas tikko iznākušās dzejas grāmatas. Tikai nezinu, vai viņš tās lasīja. Vēlāk skolā dzejoļi bija jāmācās no galvas, un kuram gan var patikt tāda lieta? Divas šādas traumas jau agrā bērnībā var sagandēt cilvēkam visu mūžu. Labāk būtu slēpuši dzeju no mani, piemēram, zem gultas matrača. Tad es to būtu meklējis un vēlāk naktīs kabatas lukturīša gaismā zem segas lasījis. Un tad varbūt no manis būtu iznācis cits cilvēks. Tā vietā man trāpījās izlasīt Blaumaņa gabalu “Vai var, un, ja var tad kā, pasargāt latvieti no dzejošanas”. Neliegšos – man tas dikti patika, un likās bezgala asprātīgs. Tomēr Ačaks man patīk. Tāpat kā Ādamsons pa druskai, bet tas jau cits stāsts.

8. “Nazi U-boat found off the coast of North Carolina, remarkably intact tomb for the 45 men onboard”. Ir cilvēki, kas urķējas vēsturē, pēta visādas lietas par karu. Mani tas neko daudz nesaista.

9. “Mūzikas un mākslas festivāls BILDES 22.oktobrī Rīgas Kongresu namā JAUNO GRUPU un " Bilžu " VETERĀNU kopprojektu koncerts. Vislielākās ovācijas izpelnījās grupa no Bauskas Bekars & Ikars Ruņģis”. Man viens čoms arī šogad spēlēja Bildēs – esot bijis dikti forši. Žēl, ka man nekad nav gadījies tur būt.

10. “23. oktobrim pērc lidojumus par viszemākajām cenām.” – un kas gan tam Air Baltic vēl tic?