As It Began

Bob Dylan (1962)

Pirms gadiem 4-5, kad pirmo reizi apmeklēju Blūza Svētkus Siguldā, tur notika sacensības starp vairākām blūza komandām – uzvarētājs brauca uz līdzīgiem mačiem Holandē. Šī iemesla dēļ gaisotne finālā likās pat nedaudz saspringta – laikam jau visi vēlējās braukt uz Amsterdamu uzvilkt kādu kāsīti. Tāpēc jo lielāks pārsteigums visiem bija, kad uz skatuves iznāca pirmā grupa, kas bija kvalificējusies Latvijas finālam, – tie bija 13-14 gadus veci tīņi. Blūzs tomēr ir žanrs, kur “labs cilvēks” izkliedz savu sāpi – kāpēc sieva nedod, viskijs beidzies un taml. Kā gan jaunieši ko tādu spēs izdziedāt? Viņi tomēr turējās godam – solists bija pilnībā ticis skaidrībā ar blūza ideju, t.i., sapratis “vecā vīra sāpi”.

Kāpēc man tas tagad nāk prātā? Arī Bobs savā debijas albumā liekas pilnībā izdzīvo gados veca cilvēka, kuram dzīvē maz kas vairs ir mīļš, sajūtas. Nezinātājam ir pat grūti iedomāties, ka dzied gados jauns puisis, no kura drīzāk gribētos sagaidīt kaut ko romantisku un maigu. Turklāt Bobs pārsvarā dzied ne savas dziesmas, bet gan klasiskus blūzus un folk dziesmas.

Ar visu to šis albums man vienmēr ir licies gaužām simpātisks. Tam, protams, ir savi trūkumi – nejēdzīgā mutes ermoņikas spēle, kas griež ausīs, kā arī emocionāli tas ir gaužām nabadzīgs – Dilans vēl nav apguvis 100 ironijas nokrāsu, kas viņam ir tik raksturīgas vēlāk. Tomēr enerģiskais skanējums ir visai atraktīvs; turklāt šeit ir leģendārais gabals House of the Rising Sun, kas vēlāk Animals interpretācijā, manuprāt, kļuva par tādu kā hipiju himnu. Boba versija ir vismaz tikpat dižena, ja ne vēl labāka – vienīgi ka akustiska. Vēl atmiņā man palikuši See That My Grave Is Kept Clean un In My Time of Dyin'. Pēdējais gan varbūt tā iemesla dēļ, ka Led Zeppelin vadošo lomu manā galvā vēl neviens nav atcēlis.

Kāpēc šajā diskā Bobs skan tik dusmīgs? “Loceklis” viņu zina. Varbūt iemesls meklējams viņa ķīviņā ar radītāju, kas vēlējās, lai dēls pārņem ģimenes biznesu, nevis blandās apkārt pa klubiem ar ģitāru plecos un tām nolādētajām mutes ermoņikām statīvā pie mutes. Bet varbūt šeit atkal ir iemaisītas sievietes, protestētājas pret dzīves nebūšanām.

Lai kā tas arī nebūtu, es, drošības labad noklausījos divus bootleg koncertniekus, kur Bobs spēlē kaut kādos Ņujorkas klubos. Mani tie pārsteidza. Pirmajā Dilans dzied He was a friend of mine – tik skaisti un izjusti, ka pirmā doma ir – sasper jods to studijas albumu ar visu, kas tajā ir – pietiek ar vienu šādu dziesmu, lai gūtu pilnu satisfakciju. Ainars tādu noteikti pagodinātu ar apzīmējumu “vešķ”. Tālāk Riding In My Car Bobs rauj vaļā īsti bezbēdīgi. Šī dziesma palikusi man atmiņā Donovana izpildījumā. Nu, izrādās, ka Dilans nebūt nav tāds “heiteris”, kā varētu padomāt, noklausoties viņa pirmo oficiālo disku.

Otrajā koncertniekā atrodams tādus mīļumus kā A Hard Rain's a-Gonna Fall un Don't Think Twice, It's Alright – abi gabali no Boba otrā diska. Tas, protams, ir diži, bet mani vairāk interesē dziesmiņa ar nosaukumu Cocaine – ar to es iepazinos, klausoties Džeka Eliotu (Jack Elliott) un Bertu Janču (Bert Janch). Vispār tipiski labais. Vēl pieminēšanas vērts ir Barbara Allen.

The Freewheelin’ Bob Dylan (1963)

Ja albumam būtu jāpiekarina birka, tad šim tādu atrast nebūtu grūti – Blowin' In The Wind it kā pats uzprasās. Šis ir viens no retajiem gabaliem, ko es iepazinu, manuprāt, vēl 60tajos, turklāt gaužām aplamos apstākļos. Lieta tāda, ka tā bija it kā kaversija latviešu valodā. Dziesmas jēga bija pamainīta. No pretkara tematikas nekas nebija palicis pāri – drīzāk tā bija pārvērtusies savā pretstatā, jo vārdi bija aptuveni šādi (ja pareizi atceros): “Jel cik paiet ilgi, un zēns izaug vīrs, un iemācās naidnieku nīst”. Tobrīd neviens nešaubījās, kas ir mūsu ienaidnieks. Vienīgi tā pa riktīgam nīst varbūt arī ka neiemācījos.

Pretkara domāšana manī attīstījās ievērojami vēlāk – 70tajos, un savu apogeju sasniedza 80tajos, kad biju parauts krievos. Es tajā laikā savus pacifistiskos uzskatus neslēpu; drīzāk demonstratīvi uzsvēru – manu piezīmju burtnīcu rotāja pretkara simbolika. Ofiņiem tā dikti nepatika, bet es vienmēr izaicinoši atbildēju, ka PSRS Bruņoto Spēku galvenais uzdevums ir nosargāt mieru, un tāpēc šis zīmējums ir kā nekad vietā.

Jādomā, ka arī Bobam pašam nebija nemaz tik viegli nostāties protestētāju pusē. Amerikā 60to sākumā tas nemaz nebija modē; vēl gluži nesen darbojās Pretamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija, tika vajāti mākslinieki un liberāli domājoši pilsoņi.

Man gan tajā laikā uzskati sakņojās Lenona, ne Dilana mūzikā – es vispār nezināju, kas tas Bobs Dilans īsti ir par zvēru. Kaut kāda miglaina nojauta gan bija, jo žurnālā “Liesma” bija nopublicēts kaut kāds raksts par Dilanu.

Man The Freewheelin’ Bob Dylan tiešām patīk, jo te var sajust ievērojamu progresu salīdzinājumā ar pirmo albumu, kas man – kā jau iepriekš teicu – likās ļoti vienpusējs. Jādomā, ka tajā laikā Dilans kā mūziķis auga ne pa dienām, bet gan stundām.

The Times They Are A-Changin' (1964)

Viss turpinās, ja neskaita, ka mainās meitenes. Es specifisku nepūlos noskaidrot Boba privāto dzīvi, bet nevar nepamanīt, ka Sjūzenu, kas ir uz Freewheelin’ vāka fotogrāfijas, ir nomainījusi Džoana Baeza. Viņai tiek veltītas dziesmas, nāk atzīšana – kā dziesmu autoram. Ja var ticēt nostāstiem, šajā laikā Bobs burtiski raujas pēc panākumiem – viņam ātrāk gribas iekosties slavas ābolā. Ar pliku protesta dziesmu nekur tālu netiksi – Dilans saprot, ka atbilde nevar būt meklējama primitīvajā uzstādījumu “pret A-bumbu un pret nevienlīdzību”. Problēmas ir meklējamas pašā cilvēkā. Tas tikai ārēji var likties, ka viņš ir brīvs un neatkarīgs savos lēmumos. Patiesībā ir simtiem lietu, kamā viņš ir sapīts no galvas līdz kājām – stāvoklis sabiedrībā, hipotēka, nauda bērnu izglītībai un vēl daudz kas cits.

Ja ar šodienas acīm paskatos uz šīm problēmām, man sāk likties, ka situācija kopumā ir tikai pasliktinājusies (vismaz šeit Latvijā) – cilvēki vienkārši nevēlas būt brīvi. Gribas “stipro roku”, kas pabalstīs, aizstāvēs, un, galvenais, pasargās no nepieciešamības izvēlēties. Katrā izvēlē taču slēpjas risks. Un tā prasa domāšanu. Labāk atstāt to visu mistiskajām glābējam tur varas piramīdas augšgalā. Šausmas.

Nuja, no šā diska man vispazīstamākais gabals ir Ballad of Hollis Brown. Mūs ar to iepazīstināja Nazareth. Šausmīgākais zāģa gabals! Tik smags, ka reti kad kāds spēja to izciest do golam. Dīvainākais tas, ka pat tad (70tajos) šī bija viena no dziesmām, kuras saturu mēs visi labi zinājām. Doma, ka cilvēks nošauj savus bērnus un sevi, jo nespēj tos uzturēt, likās vienkārši ārprātīga. Pie mums Padlatvijā nekas tāds nebija iedomājams – maize maksāja 14 kapeikas, un tā bija pieejama katram. Tāpat kā kaut kāda iztikšana.

Jā, vēlāk gadījās dzirdēt šo gabalu Ninas Simonas izpildījumā. Tumšādainā dziedātāja iegrima tādā kā transā un burtiski izkliedza šo dziesmu. Neapšaubāmi iespaidīgākā šā gabala versija.

Another Side Of Bob Dylan (1964)

Pozitīvs pofigisms – pirmais, kas nāk prātā šā diska sakarā. Šeit vairs nav protesta dziesmu – Dilana otrā puse kā nekā. Albums visumā foršs, bet liekas, ka kaut kas tuvojas. Kas tieši – grūti pateikt. Varbūt lēciens country virzienā – Bobam dikti patīk Džonijs Kešs. Tikpat labi var izrādīties popss – Dilans klausās bītlos, un, ja var ticēt baumām – pēdējie klausās Boba dziesmas. Kaut kas notiks, bet kas?