Bobs Dilans

Ir iespējami tieši divi iemesli, kāpēc es kādu mūziku klausos reti – vai nu man tā ļoti patīk, vai arī – tieši pretēji – ne pārāk. Tos, ko uzskatu par galīgiem draņķiem, neklausos nemaz, bet izcilības kā, piemēram, Onkuli Tomu, bītlus, cepelīnus vai Pink Floyd es izvelku dienasgaismā tikai tad, kad sajūtu, ka ilgāk bez viņiem vairs nespēju iztikt. Tā es sargāju sevi no tā, ka izcilniekus klausītos pārāk bieži, kā tas dažkārt man gadījās bērnībā. Tad pastāv risks, ka viņi gluži vienkārši pieriebjas.

Bobs Dilans pilnīgi noteikti pieder pie šiem izredzētajiem, kurus klausos reti. Manā īpašumā gan ir tikai viena viņa vinila plate – Tempest. To tad arī es periodiski izvelku no plaukta, lai baudītu mākslu po-fenšuju. Protams, iztikt ar vienu vien albumu Boba gadījumā būtu vienkārši smieklīgi. Laiku pa laikam sameklēju arī Highway 61 Revisited (mans favorīts) vai vēl kādus 5-6 citus albumus no dažādiem Boba karjeras periodiem. Dažkārt vēl brūķēju vienu otru izlasīti, piemēram, 2013. gada The Platinium Collection, kurā ir ātri izskriets cauri Boba daiļradei. Tā es pārvaru asu Boba Dilana trūkumu organismā, t.i., manā prātiņā – es gribēju teikt.

Pirms gadiem 2-3 man sagribējās tā pa īstam saprast Boba mūziku. Nolēmu secīgi iziet cauri visiem viņa albumiem, lai labāk spētu tos sajust. Pat sataisījos dokumentēt savas smalkās jušanas, un publicēt tās blogā. Aplauzos, saprotams. Mūzikas vienkārši izrādījās pārāk daudz, un tā bija pārāk atšķirīga. Lai saprastu, kas ir pārmaiņu cēlonis, biju spiests lasīt daudz skaidrojošu materiālu, un beigās es no tā visa gluži vienkārši noguru. Jā, Bobs Dilans ir neparasti labi dokumentēts mākslinieks. Liekas, katrs viņa solis ir smalki aprakstīts un izanalizēts, tā atstājot ļoti maz vietas vēl kādam viedoklim.

Noklausījos albumus, bet man neveidojās kopaina – drīzāk likās, ka grimstu nebeidzamā haosā. Tā, nekādu apskaidrību neieguvis, es atmetu sākotnējo domu izprast Dilana mūziku kopumā. Bobs izrādījās pārāk liels manām ierobežotajām prāta spējām. Tas gan netraucē mani turpināt viņu klausīties.

Tā es mierīgi vadītu savas dienas, bet vajadzēja taču sagadīties tā, ka pusdullie literāti iešķieba Bobam Nobela prēmiju, un mākslinieka vārds iekaroja ziņu virsrakstus. Visiem tas bija uzmanības zenītā – vieni lādējās, ka prēmija literatūrā nedrīkst tikt piešķirta mūziķim, citi atzina, ka var gan, taču Bobs nav tas īstais – ir vēl citi čum labāki. Melomāni savukārt atklāti kaifoja par šo faktu – Klāss Artteritorijā kā vakara albumu ielika Modern Times ar attiecīgu komentāru, bet, mums pārējiem, atlika vien spiegt no sajūsmas.

Tad uzradās vēl viens tipāžs – Mikus Solovejs, kas TVNetā publicēja tik viedu un pilnīgu stāstu par Bobu, īpaši izceļot 10 tā labākos albumus, ka visiem mutes bija ciet. Albumi (varbūt tikai ar vienu otru piebildi) bija atlasīti riktīgie. Par katru īpašs stāsts, pievedot dažādus salīdzinājumus ar izcilākajām lietām mūzikā, dzejā, literatūrā. Plus vēl autora viedoklis par dažādām dzīves situācijām un peripetijām, kas viss kopā veidoja vienkārši fantastiski garšīgu un pat saprotamu Boba Dilana dzīves stāstu. Vienīgās šaubas radās saistībā ar reliģijas lietām, bet tur, cik es saprotu, Solovejam pārlieku plašas izvēles nav – viņa saistība ar kristīgo baznīcu uzliek viņam zināmus pienākumus ierobežojumu veidā. Tomēr raksts pats par sevi bija izcils – to atzina itin visi. Pat Mielavs ģīmjgrāmatā novaidējās, cik gan tas ir labs.

Jā, tāds tas patiešām bija, un pēc tā izlasīšanas es sapratu divi lietas. Vienkārt, kāpēc man pašam nekas nebija sanācis manā kuslajā mēģinājumā saprast Dilanu – vienkārši prātiņš man ir par īsu. Otrkārt, ka ne pie kādiem apstākļiem nedrīkstu atkārtot šādu vingrinājumu – mēģināt saprast Boba mūziku.

Nu, ja jau reiz kaut kas ir tik skaidri nolemts, es, zināma lieta, rīkojos tieši pretēji. Tagad man vienkārši ir jātiek skaidrībā ar šo tematu, lai noformulētu savu, neatkarīgu spriedumu. Turklāt Ingrīda man iedāvināja grāmatiņu par Boba Dilana gaitām šeit, zemes virsū, kas man noteikti palīdzēs šajā ceļojumā. Droši vien, ka nekas prātīgs nesanāks, bet manī mīt kaut kāds velniņš, kas neļauj man rimties un palikt mierā – tas dzen mani uz priekšu. Tātad – visticamāk turpinājums sekos.