Depresija

Viens no briesmīgākajiem čigānu lāstiem esot – “Kaut tu mirtu no slāpēm, līdz ceļiem stāvot ūdenī!”. Man tas neliekas gana mūsdienīgs. Pulka ļaunāk skanētu “Kaut tev būtu broadband interneta pieslēgums, bet tev nebūtu, kurp doties!”. Pavisam nemanāmi esmu pietuvojies šādam stāvoklim. Man riebjas burtiski viss! Piemēram, krīt uz nerviem Trampa-Hilarijas divkauja – paliek nelaba dūša, ieraugot gan vienu, gan otru kandidātu. Mēs, latvieši, dažkārt apsaukājam paši sevi par to, kādus izvēlamies sev vadoņus. Tomēr šādu prezidenta kandidātu mums, paldies Dievam, nav! Jā, šīs vēlēšanas Amerikai godu nedara.

Manu noskaņojumu neuzlabo arī putinoīdi – gan Krievijā mītošie, gan vietējie. Pirmie sarīkojuši asiņainu karu Sīrijā tikai tāpēc, lai pierādītu, ka Krievija vēl joprojām ir ģeržava. Turklāt viņi kurina kara psihozi tepat pie mūsu robežām, par ko ir sajūsmā vietējie iepriekš minētās sugas pārstāvji. Viņu dēļ lasīt ziņas portālos kļūst par neparasti pretīgu pasākumu.

Lai ar to par maz neliktos, uzradušies t.s. “jaunie konservatori”. Tie cenšas spēlēt uz sabiedrības baiļu instinktiem, baidot cilvēkus ar islāma radikāļiem, bēgļiem, homoseksuāļiem – īsāk sakot, dajebko, kas laupa ļautiņiem veselo saprātu, un padara tos par viegli manipulējamu pūli. Jauno konservatoru mērķis ir panākt, lai mēs atsakāmies no brīvības, un virzītos atpakaļ, no kurienes esam nākuši. Sākumā tas varētu būt visu saišu saraušana ar NATO, tad izstāšanās no ES kā arī citām organizācijām, kādās ir apvienojušās pasaules brīvās valstis. Tas viss, protams, kulminētu ar kaimiņvalsts “zaļo cilvēciņu” ierašanos, kas “bezsāpīgi” pievienotu mūs Lielkrievijai. Realizētos daudzu senais sapnis par “brīvu Latviju (t.i., guberņu), brīvā Krievijā”. Izskatās, ka nacionālisti – gan latviešu, gan krievu – ir gatavi mirt par šādu notikumu attīstību. Mjā, krievus vēl varētu saprast, bet mūsu “taisnā mugurkaula” tautiešus – tā pašvakāk.

Pat sporta ziņām pēdējā laikā nav ne mazākās vēlmes sekot līdzi – nevedas latviešiem un viss. Cik tad ilgi jūsmosi par to, ka Porziņģim NBA viss labi – reklamēs apavus un paliks arvien bagātāks. Lipmanu hokeja federācijā nomainījuši ar Kalvīti – no vilka bēgam, uz lāci krītam. Kad es ieraugu šo klasisko taukmūli ekrānā, man iekšā viss burtiski sagriežas.

Jā, un visam pa vidu kā Trojas zirgs ložņā Puzes punduris. Smīkņā par normālo latviešu nespēju apvienoties pret valsts izzagšanu, korupciju, kā arī daudzu ministriju un iestāžu atklātu stulbumu. Smagos noziegumos apsūdzētais rūpīgi seko tiesnešu izvēlei, KNAB darbībai un cīņai pret tādiem kā viņš. Bet apkārt veģetē brigmaņveidīgie – pašreizējā lietu kārtība viņus pilnībā apmierina – katrs ir atrāvis sev pa kumosam, un var nesteidzīgi to gremot. Nav saskatāms ne mazākais mākonītis pie debesīm, kas varētu apdraudēt viņu atrašanos pie siles.

Tā es grimstu depresijā. Strādāt negribas nemaz, bet arī dzejnieks nebūšu. Dzīves nav.