Progress

“Ir grūti prasīt lai mēs, kas esam piedzīvojuši divus karus un divas revolūcijas, spētu orientēties visos tajos jaunajos tehnikas brīnumos” – reiz teica Omamma. Tikai nespēju vairs atcerēties, kādā sakarā. Tik tiešām – nekādu tehnoloģisku brīnumu Siguldas mājās nebija. “Miera laiku” radio VEF-Super un vēl divi kabatas lukturīši. Viens no tiem bija tāds prasts un aprūsējis – ar to rokās tumšā rudens vakarā varēja doties uz kūti. Otrs gan bija ievērības cienīgs – tam nebija akumulatora – enerģija gaismai bija jāiegūst pašam, sparīgi spaidot dinamo. Tas bija iemontēts gaismekļa korpusā.

Jā, tas nav salīdzināms ar to, kā es šodien esmu aprīkots, vedot staigināt suni. Kabatā man ir debilais tālrunis, kas spēlē Dilanu. Skaņa pa gaisu tiek nogādāta uz manām zilzobainajām austiņām, kuru vienā malā ir iemontēts indikators. Tas laiku pa laikam spoži iemirdzas, tā brīdinot apkārtējos, ka es tāds esmu izlaists klajumā. Es pats gan to gaismu īsti neredzu. Vienīgi brīžam man šilierējas, ka kaut kur tuvumā ir poliči, kas vot, vot paņems mani pie dziesmas par kaut ko.

Šorīt gan es nejūsmoju par zilzobainajām skaņām manās ausīs, jo mana apbrīna objekts ir zvaigzne pierē. Fuj! Es gribēju teikt, lukturis pierē, kas ir piedarināts man tuvu pie centriem ar ellestīgu gumiju palīdzību. Tagad esmu to ieslēdzis, kas liek man justies pa pusei kā ciklopam, pa pusei kā jūras bākai, kas pasargā kuģiniekus no uzskriešanas uz sēkļa.

Laiks ir draņķīgs – smīlā lietus, kurā samanu pa sniegpārsliņai. Tomēr īsts slapjdraņķis tas arī nav. Elbai nepatīk šāda staigāšana pa tumšām alejām, jo, manuprāt, suns tumsā “ne locekļa” neredz, un viņam ir jāpaļaujas, ka es virzos puslīdz “pa tēmu”. Mani savukārt biedē Elbas zaļās acis, kas tumsā spokaini atspīd katru reizi, kad viņa atskatās. Paliek gluži vai neomulīgi, jo liekas, ka tas nav vairs mans mīļais suns, bet gan kaut kāds vilkatis.

Tā prātodams, es mierīgi (vai arī ne tik ļoti) soļoju cauri tumsai, nekā daudz neredzēdams un nedzirdēdams, kas notiek man apkārt. Pēkšņi atskārstu, ka kaut kas te nav kārtībā. Suns soļo blakus kā izstādē – ko tas varētu nozīmēt? Un ir palicis pavisam gaišs! Paskatos pār plecu – jā, mums seko policijas auto! Dodu sunim galīgi novēlotu komandu “Blakus!”, un turpinu kā iepriekš.

Tā ir diezgan pretīga jušana – es soļoju pa ceļu tumšā, drūmā mežā, bet man nopakaļus ar 5 km/h brauc policija. Es zinu, ka šausmīgi pārkāpju likumu – suns nav pie saites. Tātad policistiem ir pamats darbībai. Reiz jau mani tā iešūpoja paraugprocesā, kuru gan toreiz man izdevās vinnēt, jo protokols nebija noformēts pareizi. Uz to es vērsu tiesas uzmanību, un mani bija spiesti atlaist ar brīdinājumu “līdz nākamajai reizei”. Un, lūk, šī reize ir pienākusi! Tūlīt tiks ieslēgtas migalkas, un es tikšu apstrādāts pēc visas likuma bardzības.

Pamazām manī sāk mosties dusmas. Kā viņiem neapnīk piekasīties vientuļam gājējam? Vai tad tas nav saprotams – ja reiz es nūjoju, tad nevaru paņemt rokās pavadu. Turklāt sunim vajag izkustēties. Toties varu garantēt, ka dzīvnieks nevienam neuzbruks, bet rātni ies ar mani vienā solī, ja vēl kāds uzradīsies.

Laikam kāds no poličiem izrādās telepāts, un sadzird manu domu balsi, bet varbūt viņi saprot, ka, lai sastādītu protokolu, būs jāatstāj siltā vieta busiņā, un jāsaldējas lietū un sniegā. Patiesībā tas nav svarīgi – policijas mašīna piedod gāzi un pazūd ceļa līkumā. Es atviegloti nopūšos. Dodos tālāk, prātodams, kas ir labāk – paklausīgs vai gudrs suns? Kad Elba redz, ka es pieprasu paklausību, viņa klausa “ar gariem zobiem”. Toties, kad vajag, nekāda pavēle vispār nav jāizkliedz – suns pats visu saprot.

Un kā tas ir mūsu skolās? Tur māca bērniem būt paklausīgiem vai gudriem?