Big Pink

The Basement Tapes

Kādā dziesmā Lenons dzied we have grown – tas ir pirmais, kas man tagad ienāk prātā, klausoties Basement Tapes. Ne tik ļoti sen The Band man nepatika kā suga, un šis albums konkrēti. Acīmredzot brīnumi tomēr notiek. Tas tev nav Deivids Bovijs, šis var pavisam mierīgi aiziet. Tiešām laba mūzika.

Klausos un mēģinu iedomāties Bobu tajā laikā. Vairs ne kā kaismīgu iesācēju, arī ne folka fanātiķu davestu tūres varoni, kas turas uz dažādiem "antidepresantiem". Drīzāk kā cilvēku, kas ir imūns pret slavu, vispār pret visu to kņadu un stresu, kas valda šovbiznesā, kad liekas, ka jāsteidzas, jo vajag объять необъятное, kas parasti dabā nozīmē kā vāverei ritenī dzīties pakaļ visām šīm mirāžām, kas lielā mērā ir tas, kas darbina šovbiznesa pasauli. Arī Bobs var teikt šo Džona frāzi we have grown – viņš ir materiāli neatkarīgs, viņam ir domubiedri, un liekas, nav nekā tāda, kas varētu jelkādā veidā ietekmēt šo pasauli.

Tāpēc jau arī Basement Tapes ir sanākušas tik kaifīgas. Es apskaužu Bobu par šo laiku – arī es ko tādu gribētu piedzīvot. Nestrādāt maizes darbu, mēģināt ko radīt, bet tā – vienā mierā, bez fanātisma un pakaļas plēšanas. Jā, not much from the life I'm asking – kā dzied Donovans.

John Wesley Harding (1967)

There must be some kind of way outta here

Said the joker to the thief

All Along the Watchtower, protams, ir šā diska centrālais gabals. Pareizāk sakot, tā tas liekas man. Filmā “Forests Gamps” šī dziesma skan, kad grupa amerikāņu kareivju klīst pa Vjetnamas laukiem, bīdamies vjetkongiešu slēpņu, un vārdi there must be some kind of way outta here katram no viņiem domās, droši vien, atgriežas ne reizi vien. Es kādreiz biju liels Džimija Hendriksa fans – iespējams gan, ka pret paša gribu, jo brālis bija ierakstījis tā pulkāk šā superstāra mūzikas, un bija pat tāds brīdis mūsmājās, kad Hendriksa bija krietni vairāk par jebko citu. Tad es arī iemīļoju vairākus Džimija gabalus – All Along the Watchtower tajā skaitā. Toreiz, zināms, es pat nenojautu, ka tas ir Dilana gabals.

Bet “Hārdings” ir foršs albums. Drusku gan liekas kā Boba kāpšanās atsprākleniski folka virzienā, bet kāda gan tam nozīme? Labs ir labs, un ko tur daudz spriedelēt. Tagad liekas pat dīvaini, ka cilvēkiem kādreiz tas varēja būt svarīgi.

Savādāk, klausoties šo albumu, nākas secināt to, kas tāpat bija zināms – Dilana dziesmām ir jāklausās vārdi, jo Bobs nekad neaprobežosies ar vienkāršu She loves you, yeah, yeah, yeah. Ar to es negribu teikt, ka viņš būtu labāks vai pārāks par bītliem. Vienkārši katram savs. Ja fabu agrīnajos albumos dominēja gandrīz bērnišķīgs prieks par iemīlēšanos tīņa vecumā, tad Dilans liekas ir piedzimis jau 300 gadu vecs.