BG ar simfonisko orķestri

Когда в лихие года пахнет народной бедой

Ideju man pasvieda Uģis, nošārējot ģīmjgrāmatā, ka Cēsīs viesosies BG ar simfonisko orķestri. Vēl šis koncerts, garām ejot, bija pieminēts arī Delfos. Es kādu laiciņu šaubījos iet vai nē. Nez’ kā puisim iet ar orķestri? Vai tur nav kas pārāk samudrīts? No otras puses ļoti gribas aizbraukt uz Cēsīm un apskatīt jauno koncertzāli – tāpat kā Rēzekni un Liepāju. Es nevienā līdz šim neesmu bijis. Tāpēc ņemos pasūtīt biļetes “internātā”. Man par lielu pārsteigumu koncerts ir jau gandrīz pilnībā izpārdots. Nesaprotu zāles, pareizāk sakot, balkona shēmu, jo biļešu tirgotājiem nekad neienāk prātā dot kādu mājienu, kur varētu atrasties skatuve. Pārsteidz divi desas ar vietām, kas stiepjas gandrīz aiz tās vietas, kur varētu uzstāties mākslinieki. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka zāle tiešām tā arī ir veidota – ļoti īpatnēja balkona konstrukcija.

Nuja, nobraucam līdz Cēsīm tā laicīgi – bija ideja pavazāties apkārt un varbūt pafotografēt – mums abiem ar Ingrīdu dikti patīk Latvijas mazpilsētas. Laiks diemžēl ir samaitājies – pūš auksts vējš, un tādā daudz nepastaigāsi. Mūsu viesnīca ir izbūvēta vecā divstāvu mājā desmit minūšu gājienā no koncertzāles. Ārkārtīgi jauka vieta, es labprāt tādā apmestos uz dzīvi, ja vien būtu cēsnieks. Diemžēl neesmu.

Nuja, ieveļamies lielajā (priekš Cēsīm) viesnīcā ieturēt azaidu. “Izsalkušo Jāni” vai vēl tur kādas izsmalcinātākas vietas nemeklējam – pēdējā apmeklējuma reizē mums likās, ka tās ir pārvērtētas. Toties viesnīcā pusdienojām pirms gadiem divdesmit kopā ar mūsu toreiz vēl mazgadīgajām meitām, kurām tur dikti patika, jo apkalpotāji bija ļoti draudzīgi. Tā arī tagad viss ir ļoti labi, lai arī cenas liekas nedaudz pārspīlētas. Pēdējā laikā man tāda sajūta vajā pastāvīgi, tāpēc laižu to pāri galvai. Man ir vieglas paģiras pēc sievasmāsas vakardienas 50 gadu jubilejas atzīmēšanas, un tāpēc malks nefiltrēta alus liekas kā dieva dots nektārs. Te restorānā ieveļas visi vakara varoņi ar Borju (tā viņu uzrunā biedri) priekšgalā, un arī vēlas pusdienot. Apkalpotāja ir garā diena, un pulciņš drīz notinas. Tomēr esam redzējuši vakara zvaigzni tuvplānā un sadzīviskos apstākļos – izskatās gluži labi priekš saviem gadiem.

Vakarā esam koncertzālē laicīgi, lai paspētu to izlodāt un apskatīt. Viss ir izbūvēts vienkārši lieliski, cerot, ka tā neatklāju savu tumsonību celtniecībā un dizainā. No foajē var nokļūt izstāžu zālē, kur ir ārkārtīgi skaistas kāda īru mākslinieka fotogrāfijas. Izstāstīt neprotu – tajās ir attēlotas kalnu un jūras ainas ļoti interesantos rakursos un kompozīcijās. Ir vēl pāris bilžu no Namībijas, kur tuksnesis ir iebrucis kādā ēkā – satriecoši kadri.

Nuja, tad ejam ieņemt savas vietas. Pirms koncerta fonā skan kaut kāds aziātisks nomadu motīvs, kas zināmā mērā sagatavo mūs, kas varētu būt gaidāms šovakar. Tad ierodas orķestris – kāds ducis vijoļu, tikai divi čelli, tikpat kontrabasu, viens perkašenists un arfa. Pūtēju rindas galīgi plānas – tikai pieci purni. Visi ģērbušies kā jau simfoniskajam orķestrim pienākas, tāpēc šokē melnās džinsās tērpies diriģents, kuru vēlāk visa koncerta garumā publika jauca ar mikrofonu puisi.

Tad parādās arī galvenie varoņu – 4 veči (gandrīz pēc inerces uzrakstījās puiši). BG ar akustisko ģitāru, basists, solene un bungas. Koncerta sākums stipri atgādina instrumentu noskaņošanu – skaņai praktiski nav nekādas virzības. Tad pie lietas ķeras klāt Borja – nodzied virkni man nezināmu dziesmu. Tās skan ļoti melodiski, tomēr tām ir kaut kāda austrumnieciska pieskaņa, kas brīžam rada gandrīz psihedēliskas noskaņas – man patīk. Tuvāk pirmās daļas beigām beidzot atskan viena no “manējām” dziesmām – Нога Судьбы. Ar orķestri tā ir ieguvusi īpašu dziļumu – es vienkārši baldēju.

Otrā daļa nav tik simfoniska – Grebenščikovs ar akustisko vairāk dominē, orķestra loma ir sarukusi. Jā, nepateicu, ka skan lieliski, t.i., ja neskaita, ka pašā koncerta sākumā basists bija par skaļu, bet to drīz vien pieregulēja. Beigās publikas mundrumam Borja rauj vaļā Все говорят, что пить нельзя, kas publiku, protams, noved līdz ekstāzei. Uz atvadām izskan Дубровский, un es esmu apmierināts kā zilonis – šis ir labākais BG koncerts, kādā man ir sanācis pabūt.