Electricity

Bringing It All Back Home (1965)

Dilans neapšaubāmi ir ģēnijs – līdzīgi kā Pikaso glezniecībā. Arī liktenis viņiem savā ziņā līdzīgs – pirms tā pa īstam uzsākt pašam savu lidojumu pa pilnam piesūkties ar priekšgājēju idejām un nostādnēm. Bet tad vienā brīdī aiziet no šā drošā un paredzamā ceļa, lai sāktu kaut ko savu. Šajā sakarā nāk prātā dāņu komiskā filma par Pikaso dzīvi – aina, kā jaunais mākslinieks Parīzē noīrēja darbnīcu – saimniece par izīrējamo telpu spēja pateikt tikai vienu vārdu – Electricity!  To gan sapratīs tikai tie, kas šo ķini ir redzējuši.

Jā, bet tieši šis vārds – Electricity – raksturo izmaiņas Boba mūzikā. Klausoties “Megijas fermu” no All Back Home, ar ko viss esot sācies, mani nepārņem sajūta, ka tas ir kaut kāds kvalitatīvs lēciens Dilana mūzikā. Gabals, protams, foršs, bet, ja man jāsalīdzina ar Mr. Tambourine Man, Gates Of Eden, bet īpaši It's Alright, Ma (I'm Only Bleeding), tad man ir jāatzīstas, ka akustiskais Dilans man patīk labāk, jo mūzika ir daudz krāsaināka un interesantāka. Tomēr lūzums ir noticis – sākas Dilana “elektriskais periods”.

Highway 61 Revisited (1965)

Tas ir slikts tonis kādu gabalu vai albumu izcelt pār pārējiem, tomēr man šāds grēks piemīt – šo Dilana disku es vienkārši mīlu, bet, klausoties Like A Rolling Stone, man širmis galīgi aiziet ciet – šī, laikam, tomēr ir mana mīļākā Boba dziesma. Kad es viens dzīvoju Amerikā, tā man bija gluži kā himna. Tas, protams, ir nožēlojami, kad, klausoties dziesmu, kāds sāk birdināt asaras alus glāzē, un nopuņķojies paziņo: “tas ir par mani...”. Tomēr Like A Rolling Stone uz mani tieši tā iedarbojas – es neko nevaru ar sevi padarīt. Es gluži viens bezmērķīgi klejoju svešā zemē, vēroju cilvēkus, domāju par dzīves jēgu, mājām, un par to, ka pasaulē esmu nodzīvojis jau 33 gadus, bet neko neesmu iespējis. Un zemapziņā man skan:

How does it feel

To be on your own

With no direction home

A complete unknown

Like a rolling stone?

Man patīk šajā diskā arī citi gabali, bet kādi jau arvien ir mīļāki par citiem. Bez Like A Rolling Stone, mani favorīti ir Ballad of a Thin Man, Desolation Row un neapšaubāmi titulgabals – Highway 61 Revisited. Tikai, Dieva dēļ!, nevajag mēģināt to tulkot vai atdzejot – šādi mēģinājumi man liekas briesmīgi savā nolemtībā neveiksmei. Highway 61 ir uzlādēts ar kaut kādu īpašu enerģiju. Filmā par Džoniju Kešu, tās galvenais varonis, kad viņu mocīja depresija, arī atskaņoja tieši šo Dilana dziesmu neskaitāmas reizes no vietas. Kauns atzīties, bet man arī tā ir gadījies. Tur ir kaut kāda maģija, ko paskaidrot nemāku.

Blonde on Blonde (1966)

– Да ну, разве это счастье? Счастье – это когда выходишь поутру из своего особняка, идешь к бассейну, и тут вдруг подъезжают два автобуса: из одного вываливает ОМОН, из другого налоговая, окружают тебя, валят на землю и спрашивают:

– Это Лесная, дом 8?

А ты им отвечаешь:

– Не-а, 12.

Es kādreiz niekojos, meklējot atbildi uz jautājumu “kas ir laime?”. Šo meklējumu laikā shortlistā allaž nonāca divas dziesmas no Blonde on Blonde – I want you un Stuck Inside of Mobile with the Memphis Blues Again. Tajās ir kaut kādas aizkustinošas dzīves baudītāja jušanas. Tomēr finālam abi šie gabali nekvalificējās. Kāpēc? Nezinu. Varbūt laime tajos likās tāda kā viltota, t.i., neīsta. Garšīgi, protams, bet kaut kā tur pietrūka.

Daudzi man ir teikuši, ka tieši Blonde on Blonde ir Dilana “pats, pats”. Nezinu. Man liekas, ka tajā ir pazudis virziens; mūzika it kā klaiņo, kur tai pašai tīk. Lieliski gabali mijās ar labiem, viss ir forši, bet mani nepamet sajūta, ka kaut kas nav kārtībā. Pietrūkst organizācijas? Muļķīgi būtu ko tādu prasīt no Boba. Viņš ir rāvies mellās miesās kā traks, ierakstot pa diviem albumiem gadā, un, lūk, te viņš ir – virsotnē. Noteikti ka jūtas lieliski un relaksēti, bet kas tālāk? Kādā virzienā viņš dosies? Blūzs, kantrī, popss, roks, folks – viss ir pieejams, viss ir paveicams. Bet varbūt es vienkārši pats nezinu, ko gribēt no Dilana? Mūzika taču ir super – klausies un baudi mākslu.

The Bootleg Series Vol. 4: Bob Dylan Live 1966

-        "Judas!"

-        "I don't believe you ... You're a liar!...Play it fucking loud!"

Esmu milzīgs “kreiso” ierakstu pretinieks. Nav jau, protams, tā, ka es dikti raizētos par mākslinieku autortiesībām. Esmu uzaudzis 70tajos, kad vienīgā iespēja tikt pie ierakstiem man bija kopēšana no lentas un lentu. Turklāt naudas jau arī nekad nebija pietiekošā skaitā – knapi pietika bantēm – kādas gan tur vēl autortiesības?! “Kreisie” ieraksti man nepatīk tāpēc, ka parasti tie ir nožēlojamā kvalitātē, dziesmas nav nostrādātas kā pienākas, un tas viss nereti atstāj nožēlojamu iespaidu. Reti kura komanda studijā un koncertā spēlē vienādi labi – tas, kas koncī liekas interesanta novirze no ierastās takas, ierakstā visbiežāk skan vienkārši drausmīgi.

Šeit Dilans nebeidz pārsteigt – man viņa akustisko dziesmu “dzīvās” versijas neliekas ne par matu sliktākas – drīzāk otrādi – ir atrasts interesants, svaigs skanējums, un es pieķeru sevi pie domas, ka “dzīvie” Boba ieraksti man ir čum mīļāki. Bet tas tikai līdz vienam brīdim – līdz "electricity". Koncerta 2. daļa man vairs tik laba neliekas.  Vai es tiešām būtu tik tālu akustiskojies, ka man neiet iekšā Dilans?