Tolerance

„...and there will be zero tolerance from my side. Zero!” – ar šādiem vārdiem trakais brazīlietis nobeidz savu runu. Ar to viņš ir domājis savu attieksmi pret BCG pārkāpumiem, bet izskan tas tik asinskārīgi, ka uz mirkli man liekās, ka viņš tūlīt izvilks bārdas nazi un pārgriezīs kādam rīkli. Vai tikai viņš nemērķē uz mani? Es ātrumā domās izskrienu cauri visiem saviem noziegumiem pret Floridas Pensionāriem, t.i., korporācijas akciju turētājiem. Tomēr man nekas nenāk prātā, kādēļ man tagad vajadzētu mirt. Tas nomierina.

Jā, tolerance ir sāpīgs temats. Nesen Spulgacītis ģīmjgrāmatā man aizrādīja vai, pareizāk sakot, vienkārši iemeta sejā, ka lai arī viņam esot slimas aknas, bet viņam esot ārkārtīgi augsts tolerances līmenis asinīs - atšķirībā no manis, kas neko prātīgāku nezina, kā tikai bārstīties ar apvainojumiem. Tas bija domāts par mūziku – es nebiju spējis valdīt savas emocijas un pateicis visu, ko es domāju, par kādu manis dikti nemīlētu mūziķi. Jā, es nekad neesmu pārāk raizējies, vai kāds nejutīsies aizvainots, ja es runāšu bez aplinkiem. Kā es pats rīkojos, ja kāds tā izplatās par maniem elkiem? Nu, kā kuru reizi. Gadās, ka līdzīgi svētajam tēvam Fjodoram atbildu ar standartfrāzi – sam durak! Tomēr biežāk noignorēju, un nepūlos uzturēt attiecības ar tādu cilvēku – mazākais mūzikas frontē.

Tomēr parasti situācija ir stipri vienkāršāka. Ja kādam, piemēram, patīk Boney M, viņam visdrīzāk nepatiks nekas no tā, ko klausos es. Ar Spulgacīti ir savādāk. Viņš mūzikā filmē krietni vairāk kā es, un gaume viņam ir visplašākā. Tas, ka viņam patīk disko, acīmredzot ir norakstāms uz dažādiem vēsturiskiem uzslāņojumiem, caur kuriem ir veidojusies viņa muzikālā izpratne. Tas ir pārsteidzoši, bet viņā spēj sadzīvot ārkārtīgi pretrunīgas lietas.

Es arī kādreiz domāju, ka tās ir tikai manas iedomas un aizspriedumi, ka es nespēju klausīties kaut ko no 70-to beigām un 80-tajiem, jo tas saistās ar laiku, kad popmūzika man vienkārši izsauca alerģiju, un es pārstāju sekot aktuālām lietām mūzikā. Tāpēc pirms gadiem 3, kad kāds mans čoms iedeva 1GB to laiku muzona, es gribēju izveidot izlasīti Back in CCCP – t.i. to laiku superhītu izlasi, tā teikt, esenci. Uzcept to nebija grūti, bet vēlāk es konstatēju, ka nesēju to klausīties. Mani ne vienu mirkli nekaitināja ne Toms Džonss, ne ABBA, Mirēja Matjē, Demiss Russ vai kas vis tur vēl ne, bet Boney M, Afrikam Simonam un Čingizhanam es nespēju tikt pāri – nu rrrrriebīīīīgi! Es nevaru pateikt, kāpēc šie manī modina tik daudz negatīvu emociju, bet tā tas ir – šī mūzika mani burtiski smacē.

Tomēr uzbraukt draugam, kurš gan tagad vairāk ir virtuāls kā fizikāls, ir nejauki. Jāmācās valdīt savas emocijas.