Raudupiete

Apmēram 12 gadu vecumā brāļa krusttēvs – Tedonkolis – pasniedza man diezgan savādu dzimšanas dienas dāvanu – Rūdolfa Blaumaņa Kopotos Rakstus. Viņš mani paaicināja malā, un vēl kādu mirkli ko klāstīja par šo rakstnieku. Ja man būtu jāraksta Teda runas konspekts, tad tas sastāvētu tikai no viena teikuma – Rūdolfs Blaumanis ir pats latviskākais mūsu rakstnieks.

Tedis bija milzu autoritāte man – viņš bija ceļotājs, alpīnists, nirējs, mednieks, fotogrāfs, kinoamatieris un vēl – pāri visam – vecpuisis. Mēs ar Jāni pratām to novērtēt, jo visās viesībās viņš bija gandrīz vienīgais cilvēks (ja neskaita mūsu vecvecākus), kas priekšroku deva mūsu, t.i., bērnu, nevis pieaugušo kompānijai. Varbūt gan, ka mums tā tikai likās, jo pieaugušie arvien ir bijuši neparasti slīpēti tipi.

Jā, kad Tedis 40 gadu vecumā apprecējās, mēs ar Jāni jutāmies kā nodoti. Lai mazinātu šo vilšanās sajūtu, Tedis uzaicināja mūs abus kopā ar viņa jauno sievu Olitu ceļojumā pa Latviju. Mēs ceļamērķis bija Gaiziņš, bet bez tā mēs vēl bijām daudzās citās vietās pie Kāla, Ineša un sazin vēl kādiem ezeriem, Vestienā, Bērzaunē un vēl daudzās citās vietās. Ceļojām mēs ar gadījuma mašīnām (stopiem), un kājām, bet gulējām teltī. 11-12 gadus veciem jauniešiem tādas lietas patīk. Ceļojuma beigās, mums visiem bija jāuzraksta gabaliņš atmiņu par to, bet Tedis to visu salika kopā, pārdrukāja uz rakstāmmašīnas, bet beigās iesēja cietos vākos kopā ar mūsu ceļojuma fočenēm un Teda paša uz pauspapīra zīmētu karti.

Vēl mēs, protams, bijām apskatījuši arī Blaumaņa Brakus – kā nu bez tā, un tagad Tedis atgādināja, ka šīs grāmatas ir tā paša cilvēka, kura dzimtajās mājās mēs vasarā bijām ciemojušies. Protams, ka pēc tādas apstrādes man vairs nebija pārāk plašas izvēles – es visas tās grāmatas izlasīju. Gāja man salīdzinoši smagi – biju spiests paralēli lasīt arī spraigāku žanru literatūru, bet tik traki arī nemaz nebija – apmēram gada laikā es to paveicu. Vēlāk tas bija par iemeslu, kāpēc man allaž bija salīdzinoši garlaicīgi iet uz teātri, kad tur spēlēja Blaumani – es zināju tās sāgas no galvas, jo tad man ar atmiņu vēl viss bija kārtībā.

Godīgi sakot, padomijas laiku teātris man likās salīdzinoši garlaicīgs pasākums. Varbūt izņēmums bija Jaunatnes Teātris, ko man sanāca apmeklēt retāk – tur bija tādas lieliskas izrādes kā, piemēram, Gaidīšanas Svētki, Kaķi maisā, un vēl citas. Drāmas un Dailes teātru izrādes, kuras es apmeklēju ispravno, jo man bija abonements, bija nesalīdzināmi garlaicīgākas. Lai gan dažkārt arī tur kādai aklai vistai bija trāpījies grauds, un sanācis kas baudāms.

Valmieras, Liepājas un visādus citus teātrus neapmeklēju, jo tas likās teju zem mana goda. Bet laiki mainās, un šodien biju jau trešo Valmieras teātra izrādi šogad – uz Raudupieti, ko spēlēja Nacionālajā Teātrī. Pirms tam biju redzējis Stikla Zvērnīcu un Zojkina kvartjiru. Nu, ko lai saka? Apraudājos. Varbūt tāpēc, ka biju nosēdināts pirmajā rindā, un visam tik dzīvi jutu līdzi, vai arī iemesls tur bija kāds cits, bet tā nu sanāca. Es nezinu, kā sauc aktrisi, kas atveidoja Raudupieti, bet tēloja viņa vienkārši lieliski, un, ja man izrādē kas nepatika, tad vienīgi tas, ka viņai nepasniedza ziedus beigās. Vairāki aktieri ar kādiem tur personīgiem veltījumiem saņēma, bet viņai pietrūkās. Kauns!

Jā, 17 gadus vecumā es Blaumani vienkārši nodzēru – aiznesu tās grāmatas uz antikvariātu. Tur kāds kolekcionārs pie ieejas mani tā parāva aiz pleca, ka es domāju, ka viņš vēlas mani sakropļot un aplaupīt. Nabadziņš bija iedomājies, ka vecās grāmatas mīkstajos vākos ar nodzeltējušām lapām ir kāds Volless, bet, kad ieraudzīja, ka tas ir mūsu pašu klasiķis, dikti sakaunējās par savu vaļību. Kopš tā laika esmu spiests lietot Senča īpašumā esošo Kopoto Rakstu kopiju. Es gan ne reizi neesmu šos sējumus atvēris.