Nobody Home – Pink Floyd

I've got a little black book with my poems in

Es bieži pie sevis atkārtoju frāzi no The Wall: I've got a small black book with my poems in. Kāpēc small, ja skaidri zināms, ka dziesmā ir little? Loceklis viņu zina! Man galvā tā ir small black book. Smieklīgākais ir tas, ka man patiešām ir maza, mella grāmatiņa, ko es allaž nēsāju somā līdz. To grezno dīvains uzraksts THINK, un man patīk paņemt to rokā, lai ar smalko Parker pilteni (visaugstākās priekšniecības dāvana!) ierakstītu tur kādu glupību. Vienīgi dzejoļu tajā nava. Es nemīlu dzeju – esmu neparasti prozaisks tips. Lai nu dzeja paliek tiem, kas jūt dziļāk un savādāk vai arī „redz gaismu”.

Protams, es nevaru apgalvot, ka iztieku bez dzejas pilnībā – tā mani piemeklē caur dziesmu tekstiem. Tomēr tā notiek salīdzinoši reti. Parasti es visu pirmām kārtām ļaujos mūzikai, vēlāk pamazām sāku identificēt dziesmas, un tikai pēc tam nolaižos līdz vārdiem. Sākumā liela nozīme ir arī skanējumam vai soundam. Tas var likties nedaudz dīvaini, jo es galīgi neesu audiofīls. Tomēr jāatzīst, ka skaņai ir milzu nozīme. Piemēram, es kādreiz bērnībā ilgi nespēju apgūt Deep Purple (mani draugi to izrunāja Dīp Pāpl) un Black Sabbath, jo uz manas nožēlojamās aparatūras šīs grupas skanēja vienkārši drausmīgi. Pie Olafa tā bija pavisam cita lieta – augšas skanēja asi kā šķēru žvadzēšana, bet basus varēja sajust ar diafragmu. Es visu mūžu sapņoju par tādas aparatūras iegūšanu.

Sapni sanāca realizēt tikai augstskolas 3. kursā, kad es apprecējos, un mana rocība fantastiski pieauga, jo man bija trāpījusies neparasti čakla sieva, kuras algu es katru mēnesi konfiscēju, lai tā netiktu iztērēta visādiem niekiem. Īsti krutu aparatūra iegādāties man tomēr neizdevās, jo bez blata pie tādas nevarēja tikt. Tāpēc es sapirkos to, kas bija pieejams – Jauzu, Radiotehnikas stiprekli un tumbiņas, kas diemžēl bija reizes trīs mazākas par kārotajām S90. Vienalga – man tas bija neticams izrāviens skaņas kvalitātē, un tas vēl sakrita ar The Wall iznākšanu. Tā pa īstam gan es to novērtēju, klausoties ar austiņām – īstā klausīšanās jau notika pa naktīm. Telpiskums Pink Floyd skaņā man likās vienkārši neaptverams. Jau sākot ar In the Flesh, kur atskan vārdi So ya thought ya might like to go to the show bungu piesitieni veido it kā atbalss efektu, kas liek domāt, ka mūzika ir kāda varenāka organisma daļa, kas dobji pulsē. Daudzas komandas tiecas radīt izcilus sound paraugus, bet viņi piemirst vienu lietu – vislielāko efektu var panākt ar kontrastu palīdzību.

Mans mērķis nav mēģināt aptvert neaptveramo – aprakstīt The Wall skanējumu. Tā vietā iesaku vienkārši lieku reizīti noklausīties šo albumu. Vienīgi nevaru nepieminēt slēdžu skaņu Don’t Leave Me Now beigās, kas pāraug aparatūras dauzīšanās Another Brick In the Wall 3. daļas sākumā. Es to vienmēr gaidīju ar aizturētu elpu kā kaut ko neparasti lielisku.

Jā, tas tik bij’ laiks! Kaut kā ir sanācis, ka tik izteiksmīgu soundu kā ar 25 rbļ. austiņām no Jauzas, man tā arī vairs nav izdevies iegūt. Esmu izmēģinājies visādi – klausījies CD, failus, pat vinilu; ar ausīm un bez tām – viss viens. To dziļumu, kāds tas man ir palicis prātā, es vairs nespēju reanimēt. Tikai vienu reizi skaņas kvalitāte pietuvojās šim ideālajam līmenim – tas bija The Wall koncerta laikā, dzīvajā izpildījumā. Tad es arī sapratu, ka man atmiņās skan kas daudz vairāk par Pink Floyd oriģinālo soundu – manas smadzenes ir veikušas savu production darbu, un iegūtais efekts dabā vienkārši nav atkārtojams. Un nevajag jau arī – divreiz vienā un tajā pašā upē jau neiekāpt.