Slims

Vemju es plašiem lokiem, vēl joprojām nespēdams noticēt, ka tas notiek ar mani. Jā, kādreiz tīņa gados, kad sanāca iedzert pāri mēram, tas nebija nekas ārkārtīgs – drīzāk norma. Un ne tikai man. Atceros kā Gunčains – lai viņam vieglas smiltis! – ieiet kādā sētā un bez īpašas piepūles laiž pāris metru tālumā tādu šalti, ka maz neliekas. Tas gan viņu nekavēja vienā mierā turpināt dzert.

Jā, tas viss tad un ar zināmu iemeslu, bet kas tad tagad? Galīgi nedzēris jau arī es neesmu, bet tie 50 grami ruma, kurus izsūcu pie vakara gaitā pie TV, pilnīgi noteikti nevarētu būt par iemeslu šādam notikumam. Drīzāk tās būs vīnogas. Es vakarā nolopņīju veselu ķekaru, un acīmredzot tās nebūs bijušas pietiekami labi nomazgātas, un tā es būšu dabūjis šo triperi. Vispār jau tas ir šausmīgi negodīgi, ka lietas, kas tev vislabāk garšo, izrādās tavam orgānismam nevēlamas. Piemēram, vīnogas – tās man ir garšojušas vienmēr. Kādreiz bērnībā tie bija baigie svētki, kad senči nopirka pāris kilogramu šo ogu, un tad tās tika kristīgi sadalītas starp ģimenes locekļiem. Es savu ķekaru allaž ēdu lēnām un nesteidzoties, atstādams lielākās un saldākās ogas uz beigām. Dzīve tajā brīdī likās tik lieliska, cik vien varu iedomāties.

Diemžēl tagad manam orgānismam vīnogas vairs nepatīk – no tām es piepūšos kā tāds balons. Tā ir ārkārtīgi nepatīkama sajūta. Tomēr es joprojām laiku pa laikam nespēju atteikt sev prieku nobaudīt kādu ķekaru saldo ogu. Tā arī vakar. Es jau nebūtu vīnogas pircis, bet Ingrīda bija apslimuse un es pārnesu mjās dažādas augļus un vēl pudelīti ruma, lai slimība būtu vieglāk paciešama. Vēl bez vīnogām tur bija aprikozes. Varbūt ka pie vainas ir tās? Ej nu sazini! Fakts ir tāds, ka naktī pamostos vienkārši neparasti uzpūties, un man liekas, ka tūdaļ mani piemeklēs vēl nebijuse caureja. Tomēr – ne locekļa. Veltīgi izsēdējies uz "porcelāna zirga", es samanu, ka mutē pretīgi krājas siekalas – kā uz vemšanu. Nespēju tam noticēt, jo, kā jau iepriekš teicu, es šai nodarbei jau esmu par vecu, bet tomēr paņemu pie gultas bļodu – katram gadījienam. Nu, tad arī pēc mirkļa tas iet vaļā, pat Ingrīda pamostas no tā pretīgā trokšņa.

Vemšanai ir arī viena laba lieta. Pēc tam parasti cilvēks jūtas ievērojami labāk. Arī tagad man liekas, ka manas ciešanas ar to ir galā, un es pavisam mierīgi iemiegu. No rīta tomēr jūtos kā salauzts, un saprotu, ka nespēšu šodien doties uz šepti. Mjā, tas nav pārāk labi. Bez manis tur parasti var diezgan labi iztikt, bet tieši šodien labāk būtu tur parādīties. Tomēr es jūtos tā samocīts, ka cita varianta nav kā palikt mājās, un es piezvanu uz darbu un pabrīdinu kolēģus, ka vismaz no rīta nebūšu – uz svarīgo tikšanos pēcpusdienā – tad jau manīs, kā man ies.

Pēc tam noliekos un guļu, guļu un guļu – kamēr man sāni sāk sāpēt. Elba pārmetoši uz mani noskatās pāri slieksnim. Es pēdējā laikā esmu pasācis ar viņu no rītiem doties pastaigās gar Ķīšezeru, un suniene nesaprot, kāpēc es esmu tik slinks šodien.

Es neko nespēju ieēst, un tāpēc nolemju izkarsēties vannā. Palaižu riktīgi karstu ūdeni – tā, ka pēc tam ir grūti tādā iegulties. Ar vienu roku sargājot savas mantiņas, tas tomēr izdodas, un es jau taisos baudīt vannošanos, kad iezvanās tālrunis. Tas ir Zigis no darba. Tomēr dikti vajagot būt četros pie klienta. Apsolos – lai arī man nav ne mazākās poņas, cik labi vai slikti es tad jutīšos.

Pēc vannas vēl labu laiku guļu ietinies halātā un sviedrējos. Tad pamazām sāku slieties uz pakaļkājām. Liekas, ka tik traki ar mani nav, un es nolemju izmest nelielu riņķi ar Elbu pa mežu – līdz tikšanās ir vēl pietiekoši daudz laika. Gaiss ir spiedīgs, un drīz sāk līt. Labi, ka ne pārāk stipri, un es neko daudz nesalīstu, un man nav pat jāpārģērbjas. Iekāpju auto un braucu uz tikšanos. Vispār jūtos samērā labi, ja neskaita, ka mani ir piemeklējuse Donja Aslabella, tas ir, es jūtos tāds vārgs. Tikšanās paiet normāli, bet, pārbraucis mājās, sajūtos pavisam ņemočnijs (čehiski – slims), un noliekos uz mirkli gultā.

Ilgi vaļāties nesanāk, jo esmu apsolījis Elbai, ka dosimies staigāt. Tā mēs divi slimi cilvēki – Ingrīda joprojām cīnās ar bronhītu – dodamies staigināt suni. Riņķis, kuru izmetam ir drīzāk simbolisks – varbūt kādu kilometru garš. Pastaigas beigās nopērku sev saldējumu – man beidzot sagribas ko apēst.

Mājās pārnācis, es sajūtos pavisam nestiprs, un liekos atkal gultā. Neesmu plānojis iemigt, bet atjēdzos pāris stundu vēlāk ar sāpošu galvu. Jā, tas ir tik muļķīgi gulēt diendusu īsi pirms tam, kad ir jādodas pie naktsmiera, bet ko tur daudz līdzēsi – kā ir, tā ir. Skatos TV un domāju, ka derētu iedzert kādu drapi pret galvas sāpēm, kas paliek arvien mokošākas. Tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī saprotu, ka tas atkal ir vemsis, kas mani ir apciemojis – neskatoties uz to, ka dienas garumā es gandrīz neko neesmu ēdis. Izdzeru krūzi ūdens, lai orgānismam būtu, ko atgrūst. Jā, visai drīz tas arī notiek vissmagākajā un pretīgākajā veidā. Acīmredzot tas nav tā, ka kaut ko sarijos, izvēmos, bet pēc tam atkal viss labi. Iespējams, ka esmu slims.