Vasarnieki – Maksims Gorkijs

Esmu bijis visdažādākajos Rīgas teātros – Nacionālajā, Dailē, JRT, Dirty Deal Spīķeros, vēl kaut kādos Ģertrūdes un Cēsu ielās, Andrejostā un varbūt vēl kaut kur, kas patlaban nenāk prātā. Tomēr uz vienu es nekad savā mūžā nebiju ticis – uz Krievu Drāmu Vecrīgā. Es gan pāris reižu esmu tur apstājies un pētījis repertuāru, tā saviem ģimenes locekļiem raidot nepārprotamus signālus, ka vēlos to apmeklēt. Te man uzreiz ir jāpaskaidro, ka es pats savā dzīvē nevienu biļeti uz teātra izrādi tā arī neesmu nopircis. Es nezinu, kas tur ir pie vainas – mans stulbums, varbūt patoloģiskais slinkums vai arī gluži vienkārši visu manu ģimenes locekļu aizraušanās ar teātri, kas mani atbrīvo no raizēm meklēt biļetes – tās man tiek piegādātas uz paplātīties ar zilu maliņu. Es pats pērku tikai biļetes uz koncertiem un sporta pasākumiem.

Nu, lūk, beidzot mums ir biļetes uz Krievu Drāmu, un es ne bez ziņkāres stumjos iekšā pa teātra durvīm. Iekārtojums un interjers liekas nedaudz īpatnējs – pārsteidz dažādo stilu mikslis – no vienkāršām koka margām līdz pat kroņlukturiem. Turklāt visās malās ir dažādi gaņģi, nišas, vairākas kāpnes un tamlīdzīgas lietas. Tomēr kopiespaids ir labs – tas ir lietišķs, un man tas patīk. Izbrīna, ka gandrīz nedzird krievu valodu – lielākā daļa apmeklētāju ir latvieši.

Tomēr ir arī pāris lietu, kuras man liktos neiedomājamas latviešu teātros. Vienkārt, brīdinājums, ka pēc trešā zvana zālēs neviens netiks ielaists – kas tāds nekur agrāk nebija dzirdēts. Otrkārt, krievu apmeklētāji uzskata teātri par romantisku tikšanās vietu – pārīši sēž apkampušies, pa brīžam sabučojas – tas man atgādina padomju laika kinoteātrus.

Tikai nonācis uz vietām, es uzzinu, ka šī būs Gorkija luga. Man ir zināma nepatika pret šo rakstnieku – kā jau pret visu, kas man atgādina padomju laikus. Palasos programmiņu, un mans viedoklis par šo populāro krievu mākslinieku mainās. Izrādās, ka Gorkijs diezgan daudz laika ir pavadījis Latvijā. Smieklīgākais ir tas, ka cara valdība ir piedāvājusi Gorkijam pašam izvēlēties, kurp doties trimdā. Izvēle nav bijusi peļama – rakstnieks izvēlējies palikt Dzintaros. Tā arī es nespēju saprast, izsūtījums bija sods vai veselības atjaunošanas kūres.

Izrāde saucas “Vasarnieki”, un man liekas gluži skatāma. Man, protams, ir nedaudz pagrūti sarast ar krievu trupas nedaudz forsēto spēles stilu, kas dažubrīd robežojas ar histēriju, bet kopumā nav tik traki. Kā jau teicu, es no Gorkija biju vairījies, un tāpēc man šī luga ir sveša. Tas ir vecais, apnicīgais stāsts par krievu inteliģences traģisko nespēju atrast dzīves jēgu. Vienīgais glābiņš lugas varoņiem rādās mīlestībā, bet arī tur viss ir sagājis greizi – jaunulis iemīlas padzīvojušā dāmā, gados vecāks kungs precētā sievā, tā savukārt rakstniekā un tml. – dažādās kombinācijās un variācijās, bet vienīgais pāris, kas dabonas, ir tīņi, kuriem, iespējams, ar seksu vēl nevajadzētu pārlieku aizrauties.

Tomēr kopumā man izrāde patika, garlaicīgi nebija – lai arī luga īpaši uz pārdomām mani nenoskaņoja.