Jethro Tull

Nezinu kādā sakarā, bet rādās, ka cilvēkus pēdējā laikā ir pārņēmis “džetrotālisks” noskaņojums – visi klausās, komentē, atzīstās, ka vienmēr tik viņu vien’ mīlējuši esot. Es ar’ tam visam pa vidu – turklāt pilnīgā bezsakarā. Man jau labu laiciņu vienuviet mētājas visi Jethro Tull albumi (failu formātā, zināms) kurus es tagad metos noklausīties. Protams, arī plauktā man ir praktiski visi slavenākie šīs grupas diski, bet es klausos tos ļoti reti – pats nezinu, kāpēc tā. Vispār lielākā daļa šaibu ir mantotas no Lāsmas. Es nekad neesmu bijis Jethro Tull superfans.

Andersonu un Jethro Tull man ierādīja Olafs, kad vēl mācījos videnē. Toreiz es šo grupu “pieņēmu zināšanai”, jo tā neveica galveno funkciju, kam tajā laikā kalpoja mūzika – pie tās nevarēja dejot. Olafs gan kaut ko stāstīja par inteliģentiem tekstiem, bet manas angļu valodas zināšanas neļāva tos pilnībā sagremot. Es tajā laikā vairāk koncentrējos Can the can virzienā. Vispār jau muldu – man tas bija Dark Side of the Moon un Abbey Road periods – kādreiz neliels skaits albumu spēja piepildīt mani uz neticami ilgu laiku. Es skaitīju pie sevis pantiņus You lock the door, throw away the key, there's someone in my head but it's not me. Man pat izdevās ar šīm vārsmām iemantot tādu kā antiņa reputāciju.

Jā, Olafs gan pūlējās mani ieinteresēt ar stāstu par The Story Of The Hare Who Lost His Spectacles, bet mani tas daudz neaizkustināja. Tikai vēlāk, kad biju beidzis augstskolu un noskatījos pa Somijas TV Jethro Tull koncertu, es sapratu – vešķ. Tomēr tā kā tas notika armijas zboros, kur vispār nebija nekādas pieejas mūzikai, tad nekas daudz no tā nemainījās. Jā, tomēr arī vēl pirms šiem zboriem man bija ierakstīti pāris Jetro Tull ripuļu bantēs, un, vēlāk – jau Kaļiņingradā – es kļuvu teju par Jethro Tull fanu. Talkā vēl nāca sagadīšanās, ka Seva Novgorodcevs veltīja šai komandai kādus trīs vai četrus raidījumus. Turklāt man izdevās tikt pie Encyclopedia of Rock, un es savā stulbumā sāku to tulkot. Stāstu par Jethro Tull iztulkoju vienu no pirmajiem.

Tomēr nemaz tik gludi man ar šo grupu negāja. Lieta tāda, ka arī tad es bieži cietu no laika trūkuma, un man dažkārt bija jāizdara sarežģīta izvēle – ko klausīties. Ja panesās noskaņojums Jethro Tull virzienā, parasti Aqualung izkonkurēja pārējos, jo man bija izteikta vājība uz zināmo akordu, ar ko sākas titulgabals. Es nespēju pretoties laimes sajūtai, kas mani pārņēma to klausoties. Turklāt man acu priekšā vienmēr rādījās vizualizācija no Somijas TV redzētā koncerta. Tas viss kopā Jethro Tull klausīšanos allaž novirzīja vienā gultnē, ko sauc – Aqualung.

Tā es mierīgi dzīvoju tālāk, un pamazām man ienācās arvien vairāk šaibu ar šo mūziku, kaut tā nebija mana pati iemīļotākā. Te kādu dienu mana vecākā meita paziņoja, ka Jethro Tull uzstāsies Tallinā, un mums visiem jābrauc skatīties. Tā arī notika, un man tas ir palicis atmiņā kā viens no foršākajiem piedzīvojumiem manā ne tik garajā koncertu apmeklējumu virknē. Tomēr ar šo konci Jethro Tull neatgriezās manas klausāmās mūzikas topā – lai arī šad un tad tur viesojās.

Tā tas vilkās lēnām uz priekšu līdz es ievēroju, ka vairāki eksperti, tajā skaitā Klāss, ir atlicinājuši Jethro Tull vietu savā TOP 100. Es sāku domāt, ka, es nekad neesmu tā pa īstam iedziļinājies šīs grupas daiļradē, un kādu dienu, kad sajutos “kā brīvs klinšu ērglis” (nezinu kur sazvejots salīdzinājums) nolēmu pastaigāties drusku pa Jethro Tull albumiem. Iesāku no apakšējā kreisā stūra – This Was.

1968 - This Was

Klausos un mēģinu saprast – vai viņš vienmēr ir bijis tik blūzisks, vai arī sekošana Ainara ieteikumiem ir samaitājusi manu mūzikas uztveri. Lai arī kā tas nebūtu – tas ir pulka labāks nekā man kādreiz bija licies, un man liekas aplam muļķīga mana iedoma, ka ar Jethro Tull ir tā – ja zini Aqualung, tad praktiski zini to visu. Vispār - pasakaina ģitāras spēle.

1969 - Stand Up

Bahs – tas ir baigi smalki, bet teikšu, ka pirmais disks man patīk gandrīz vai labāk.

1970 – Benefit

Šis no pirmajiem trijiem iet iekšā kaut kā vislabāk. Protams, no blūza vairs nav daudz palicis – drīzāk tāda kā roka skaņa.

1971 – Aqualung

Atkal tas rifs! Jā, no tādām lietām tā vienkārši vis vaļā netikt.

Klausos arvien tālāk, bet nevis cenšoties mūziku saprast, bet tā man vienkārši skan fonā, kad lasu vai rakstu. Teikšu tā, ka Andersons ir apbrīnojami nemainīga vērtība – man ir grūti izdalīt kādu albumu kā īpašu veiksmi vai arī īpašu neveiksmi. Vakarā ģīmjgrāmatā turpinās diskusija, kur dažādi cilvēki nosauc savus mīļākos Jethro Tull albumus. Izskan dažādi varianti – Stand Up, Benefit, Heavy Horses un vēl kādi citi. Jā, tie visi ir forši – pieder pie klasiskā grupas perioda – no mana redzes viedokļa raugoties. Agrāk nebiju pievērsis īpašu vērību Heavy Horses – to noklausos nedaudz uzmanīgāk. Man tas patīk, bet – kā jau teicu – nejūtu kaut kādas baigi kvalitatīvās atšķirības starp visiem šiem albumiem. Dažos ir pa kādai veiksmīgākai dziesmai. Man, piemēram, patīk (vienmēr ir patikušas) Skating Away on the Thin Ice of the New Day un Bungle in the Jungle no War Child. Bet tā man ir grūti pateikt ar ko Heavy Horses būtu tik ļoti krutāks par, piemēram, Stormwatch. Patiesībā vienīgais riktīgi atšķirīgais albums Jethro Tull ir pats pirmais – This Was.