Me and Bobby McGee – Janis Joplin

And I'm feeling nearly as faded as my jeans

Šodien laipnā redaktore beidzot noraidīja manus stāstiņus. “...pats kopums ir stipri par īsu grāmatai, tas viens, bet katra mazā epizode, kas iecerēta kā stāsts, ir tikai tāds kā nejaušu stāsta fragmentu pieraksts; tā vai citādi, tas šajā stadijā ne tuvu nav prozas darbs, visviens, dokumentālas vai beletristikas; ar šo pamatīgi vēl jāstrādā”. Un taisnība meitenei vien ir – nevajag jaukt izklaidi ar darbu. Īpaši, ja trūkst dotumu. Es nezinu, vai sajutos gluži laimīgs, izlasot šo verdiktu. Laimīgs, laikam, tomēr, nē. Drīzāk atvieglots. Sliktāk būtu, ja ieteiktu ko pielabot, pamainīt, uzlabot.

Jā, neviena epizode jau netika iecerēta kā stāsts vai kā tamlīdzīgi – tā ir tikai sagadīšanās, kas man vienā vai otrā brīdī uzpeldēja atmiņā. Vēlāk gan dažus gabaliņus pierakstīju klāt, tā teikt, on purpose, bet man pašam tie nepatīk. Kaifs ir, kad tu ielej sev lielo glāzi sarkanvīna un sajūti, kā smadzenē atmiņas sāk rosīties, un pašam nāk smiekli vai, pareizāk sakot, uznāk tāds līksms un bezbēdīgs prāts, un stāstāmais plūst pats – gluži kā vīns no manas glāzes. Tad vēl uzpeld pa kādam pusaizmirstam faktam, un tu saproti – sākas – the things you can’t remember tell the things you can’t forget. Ak, Dievs, kas tā ir par baudu!

Tagad vajadzētu ar to lietu drusciņ piebremzēt. Ar rakstīšanu ir tā – ir jābūt veselīgam izsalkumam. Protams, parasti apetīte rodas ēdot. Tu vari sākt pierakstot vienu otru ne pārāk gudru vai interesantu lietu, līdz attopies, ka process ir paņēmis tevi savā varā, un jau stročī bez apstājas. Tomēr iepriekš aprakstītais pirmais scenārijs ir kudī foršāks. Kvalitāti tas, zināms, negarantē, bet lielisku izklaidi gan.

Šausmīgi gribas sevi piespiest sākt mācīties – izskatās, ka poļi grib mani izskolot par projektu vadītāju, vai, vēl ļaunāk, par Project Executive. Vispār tas ir mans pašreizējais oficiālais darba tituls. Man pat vairs nemaksā par pārdošanu, bet gan par... gudrību – es nevaru – man nāk smiekli. Nu, kādu gan gudrību var sagaidīt no gandrīz 60gadīga slaista? Nabaga poļi, kā viņiem nāksies vilties!

Jā, bet līdz tam vēl jānonāk. Pagaidām mani taisās dresēt. Man ir piestiprināti veseli divi mentori – tie vadīs mani arvien dziļāk projektu “eksekūcijas” zinībās. Vispār jau ar vienu būtu pilnīgi pieticis. Laikam divi iedoti tāpēc, ka arī apmācāmo nav pietiekošā skaitā. Lai nokļūtu nākamajā karjeras līmenī, kāds noteikti ir jāapmāca. Nu, rīt abi ķersies man klāt – nez’ vai man pēc tam vēl nāks smiekli.

Gribētos jau šamajiem paskaidrot, lai neliek pārāk lielas cerības uz mani. Diemžēl man nav tiesību viņus informēt, ka esmu kārtējās izmeklēšanas objekts, un šajā trešajā reizē, izmeklētājam ir vislabākās cerības mani piespiest pie sienas un panākt manu atlaišanu. Es gan piekopju agresīvu prettaktiku – savus apsūdzētājus vainoju visos nāves grēkos, bet pats mazgājos par visbaltāko eņģeli. Vāciete, kas mani intervēja pat uz mirkli apklusa, kad es izklāstīju savus argumentus, bet polis, kas bija pieslēdzies pa telefonu, sāka vienkārši gārgt klausulē. “Tu te nedomā izmantot BCG sev par attaisnojumu!” – vien spēja izdvest. A’ ko man citu izmantot savā aizsardzībā? Vienīgā iespēja pārmācīt šos nekauņas ir, izmantojot viņu pašu ieročus.

Nu, tas vispār skan drusku lielīgi – gan jau viņi atradīs veidu, kā pasludināt mani par vainīgu visos nāves grēkos. Tomēr es pa to laiku, pēc visa spriežot, paspēšu sagaidīt maija sākumu – man tad izpildās tieši 20 gadi IBM, un es gribu šo dātumu sagaidīt vēl esot amatā. Ielūgšu visu savu komandu pie sevis Mežaparkā nosvinēt. Eh, tas būs jautri!