Lembis
Tiešām debils telefons! Nepietiek, ka netieku savienots ar Jāni, kā man to vajadzēja, es vēl varu dzirdēt kādu, pēc visa spriežot, privātu sarunu. Ahā! Sergejs te taisa biznesu. Acīmredzot viņam priekšā ir kāda nopietnāka transakcija, un viņš sniedz detalizētas instrukcijas kādam partnerim – kā atslēgt konkurentus, ko piesolīt lobētājiem, utt. Tiešām interesanti – es pats kādreiz spēlēju šīs spēlītes – tāpēc gandrīz visas shēmas un gājieni man ir līdz kaulam pazīstami. Vienīgi Sergejs ir vēl ciniskāks un tiešāks par mani, kāds es biju kādreiz. Lūk, arī nonāk līdz galvenajam jautājumam – par ko neviens neko nevēlas zināt, tomēr visi ir gatavi šim mērķim izdalīt krietnu naudu. Te pēkšņi Sergejs iesaucas: “Klusumu!”, un es aptveru, ka esmu pieķerts. Zigis ar Ojāru, ar kuriem sēžu kopā, ir sākuši skaļāku diskusiju, ko Sergejs ir saklausījis. Steidzos atvienoties.
Es būtu gatavs visu šo aizmirst, bet sanāk tā, ka nākamajā dienā satieku Sergeju konferencē. Viņš uzreiz metas man klāt un prasa, kāpēc es noklausos viņa sarunas. Priekš bijušā kolēģa viņš izsakās pat pārāk skarbi. Es smiedamies viņam uz to norādu, un piezīmēju, ka pie vainas visticamāk ir mans vai viņa mobilais operators – neko noklausīties es nebiju plānojis. Vajadzēja jau man tūlīt atvienoties, bet tad man pēkšņi uznāca nostalģija pēc tiem laikiem, kad arī es vēl tirgoju dzelžus. Sergejs atslābst, bet nez no kurienes ir uzradusies viņa juriste, kas saka, ka tagad, kad es esmu atzinies, ka esmu noklausījies privātas sarunas, viņa saskatot pamatu nopietniem tiesas darbiem. Man tas sāk krist uz nerviem, un es palūdzu Sergejam aizvākt šo blondo bestiju. Viņam pašam taču vismazāk gribēsies publiski apspriest to telefonsarunu.
Izskatās, ka Sergejs īsti nezina, kā rīkoties, kad pēkšņi mūsu pulciņam pievienojas maza auguma vīrelis ar blēdīgu smaidu uz lūpām. Lembergs! Nekad agrāk dabā nebiju redzējis šo odiozo politiķi. Šis savukārt izturas dikti familiāri – it kā mēs visi būtu teju vai bērnības draugi. Mjā, laikam viņam kaut kas ar Sergeju ir kārtojams – šis nav mans spēles līmenis, un es sāku kopties prom. Man par pārsteigumu Ventspils mērs nevis paliek ar Sergeju divatā, bet gan seko man. Johaidī! – acīmredzami viņam ir man kas sakāms – tādi cilvēki nekad neko nedara nejauši. Tomēr pagaidām mūsu saruna risinās neitrāla – tāda nekāda. Lembis gan, iespējams, grib man ko teikt, bet mums visu laiku pievienojas kādi cilvēki, kas sasveicinās, vēlas ko apspriest, jautāt, utt. Es, būdams tiešs cilvēks, mirklī, kad neviena nav klāt, pasaku ventspilniekam tieši – “Ja mums ir kas runājams divatā, mums ir pārrunu telpa, kur mūs neviens netraucēs”. Lembja seja turpina smaidīt, bet skatiens kļūst negaidīti nopietns.
- “Jā, es gribu izrunāt vienu lietu.”
- “Tad, lūdzu, sekojiet man.”
Ejot uz apspriežu telpu, jūtu, ka man pa muguru sāk tekalēt skudriņas. Lembis grib ar mani runāt! Ko viņam vajag? Varbūt piedāvās dalību kādā vērienīgā darījumā, kas ļaus man izpildīt plānu? Varbūt mēģinās mani iebiedēt un padzīt no biznesa nišas, ko mēs ieņemam? Varbūt? Minējumi manā galvā zib kā šaudīgas zives.
Un tajā mirklī es pamostos. Cik pretīgi ir sapņot par darba lietām! Es jūtos noguris it kā patiešām būtu risinājis kādus ar biznesu saistītus jautājumus. Jā, pēdējo dienu saspringums liek sevi manīt. Cik pulkstenis? Pusčetri. Jā, ideāli pretīgs laiks, lai uzmostos. Tagad aizmigšu, droši vien, tikai kaut kad ap to laiku, kad būs jau jāceļas. Cik pretīgi!
Izčakarēju austiņu vadus no pavēderes, kur, man iemiegot, tie ir ievīstījušies, apguļos uz muguras, un sniedzos pēc debilā tālruņa. Tas ar blīkšķi noveļas zemē, es pašķielēju uz Ingrīdu, bet liekas, ka nekas nespēj viņu uzmodināt – guļ kā tāds susurs. Pasniedzos, izmakšķerēju telefonu no pagultes un izvēlos Bossa Nova izlasīti, kas parasti palīdz man labāk iemigt, un cenšos atkal laisties miegā.
Bet domas aizklīst pie tikko sapņotā. Cik pretīgs sapnis! Lieta tāda, ka es Lembergu nevaru ciest ne acu galā, jo tas ir cilvēks, kas mums nolaupa pašu svarīgāko – ticību, ka ir iespējama godīga dzīve bez korupcijas; tāda, kur valda taisnīgums un likumība. Es sapnī tā vietā, lai pateiktu šim vīrelim tieši sejā, ko es par to visu domāju, biju gatavs iesaistīties kaut kādās mahinācijās ar viņu. Protams, sev par attaisnojumu es varētu teikt, ka tieši tagad man ir nepieciešams kāds liels darījums, savādāk man draud atlaišana. Jā, laikam jau tā ir visiem – vienmēr atrodas kāds iemesls, kāpēc rīkoties pretēji saviem principiem, jo vienmēr jau gribas tikt pie siltas zupītes un pagarināt ērtu eksistenci.
Te nāk prātā draugi, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām “Lietussargu revolūcijas” mītiņā Doma laukumā. Šie paši cilvēki, kas tik kaismīgi iestājās pret korupciju un valsts nozagšanu, draudzējās ar kādu meiteni, kas pat nepūlējās slēpt, ka piedalās tā laika VID priekšnieka Sončika shēmās, kas padarīja viņu par miljonāri. Mani draugi ne tikai nenovērsās no šīs draudzenes, bet tieši otrādi – visādi viņai izdabāja – dikti bagāts un tātad svarīgs meitietis.
Tā laikam ar mums ira. Lai cik es taisns nevēlētos izlikties ikdienā, sapņos (varbūt murgos?) esmu gatavs ielaisties šaubīgos darījumos. Varbūt patiešām tiesiskums, kāds valda, piemēram, Skandināvijā patiesībā vispār nav iespējams?
Es būtu gatavs visu šo aizmirst, bet sanāk tā, ka nākamajā dienā satieku Sergeju konferencē. Viņš uzreiz metas man klāt un prasa, kāpēc es noklausos viņa sarunas. Priekš bijušā kolēģa viņš izsakās pat pārāk skarbi. Es smiedamies viņam uz to norādu, un piezīmēju, ka pie vainas visticamāk ir mans vai viņa mobilais operators – neko noklausīties es nebiju plānojis. Vajadzēja jau man tūlīt atvienoties, bet tad man pēkšņi uznāca nostalģija pēc tiem laikiem, kad arī es vēl tirgoju dzelžus. Sergejs atslābst, bet nez no kurienes ir uzradusies viņa juriste, kas saka, ka tagad, kad es esmu atzinies, ka esmu noklausījies privātas sarunas, viņa saskatot pamatu nopietniem tiesas darbiem. Man tas sāk krist uz nerviem, un es palūdzu Sergejam aizvākt šo blondo bestiju. Viņam pašam taču vismazāk gribēsies publiski apspriest to telefonsarunu.
Izskatās, ka Sergejs īsti nezina, kā rīkoties, kad pēkšņi mūsu pulciņam pievienojas maza auguma vīrelis ar blēdīgu smaidu uz lūpām. Lembergs! Nekad agrāk dabā nebiju redzējis šo odiozo politiķi. Šis savukārt izturas dikti familiāri – it kā mēs visi būtu teju vai bērnības draugi. Mjā, laikam viņam kaut kas ar Sergeju ir kārtojams – šis nav mans spēles līmenis, un es sāku kopties prom. Man par pārsteigumu Ventspils mērs nevis paliek ar Sergeju divatā, bet gan seko man. Johaidī! – acīmredzami viņam ir man kas sakāms – tādi cilvēki nekad neko nedara nejauši. Tomēr pagaidām mūsu saruna risinās neitrāla – tāda nekāda. Lembis gan, iespējams, grib man ko teikt, bet mums visu laiku pievienojas kādi cilvēki, kas sasveicinās, vēlas ko apspriest, jautāt, utt. Es, būdams tiešs cilvēks, mirklī, kad neviena nav klāt, pasaku ventspilniekam tieši – “Ja mums ir kas runājams divatā, mums ir pārrunu telpa, kur mūs neviens netraucēs”. Lembja seja turpina smaidīt, bet skatiens kļūst negaidīti nopietns.
- “Jā, es gribu izrunāt vienu lietu.”
- “Tad, lūdzu, sekojiet man.”
Ejot uz apspriežu telpu, jūtu, ka man pa muguru sāk tekalēt skudriņas. Lembis grib ar mani runāt! Ko viņam vajag? Varbūt piedāvās dalību kādā vērienīgā darījumā, kas ļaus man izpildīt plānu? Varbūt mēģinās mani iebiedēt un padzīt no biznesa nišas, ko mēs ieņemam? Varbūt? Minējumi manā galvā zib kā šaudīgas zives.
Un tajā mirklī es pamostos. Cik pretīgi ir sapņot par darba lietām! Es jūtos noguris it kā patiešām būtu risinājis kādus ar biznesu saistītus jautājumus. Jā, pēdējo dienu saspringums liek sevi manīt. Cik pulkstenis? Pusčetri. Jā, ideāli pretīgs laiks, lai uzmostos. Tagad aizmigšu, droši vien, tikai kaut kad ap to laiku, kad būs jau jāceļas. Cik pretīgi!
Izčakarēju austiņu vadus no pavēderes, kur, man iemiegot, tie ir ievīstījušies, apguļos uz muguras, un sniedzos pēc debilā tālruņa. Tas ar blīkšķi noveļas zemē, es pašķielēju uz Ingrīdu, bet liekas, ka nekas nespēj viņu uzmodināt – guļ kā tāds susurs. Pasniedzos, izmakšķerēju telefonu no pagultes un izvēlos Bossa Nova izlasīti, kas parasti palīdz man labāk iemigt, un cenšos atkal laisties miegā.
Bet domas aizklīst pie tikko sapņotā. Cik pretīgs sapnis! Lieta tāda, ka es Lembergu nevaru ciest ne acu galā, jo tas ir cilvēks, kas mums nolaupa pašu svarīgāko – ticību, ka ir iespējama godīga dzīve bez korupcijas; tāda, kur valda taisnīgums un likumība. Es sapnī tā vietā, lai pateiktu šim vīrelim tieši sejā, ko es par to visu domāju, biju gatavs iesaistīties kaut kādās mahinācijās ar viņu. Protams, sev par attaisnojumu es varētu teikt, ka tieši tagad man ir nepieciešams kāds liels darījums, savādāk man draud atlaišana. Jā, laikam jau tā ir visiem – vienmēr atrodas kāds iemesls, kāpēc rīkoties pretēji saviem principiem, jo vienmēr jau gribas tikt pie siltas zupītes un pagarināt ērtu eksistenci.
Te nāk prātā draugi, ar kuriem plecu pie pleca stāvējām “Lietussargu revolūcijas” mītiņā Doma laukumā. Šie paši cilvēki, kas tik kaismīgi iestājās pret korupciju un valsts nozagšanu, draudzējās ar kādu meiteni, kas pat nepūlējās slēpt, ka piedalās tā laika VID priekšnieka Sončika shēmās, kas padarīja viņu par miljonāri. Mani draugi ne tikai nenovērsās no šīs draudzenes, bet tieši otrādi – visādi viņai izdabāja – dikti bagāts un tātad svarīgs meitietis.
Tā laikam ar mums ira. Lai cik es taisns nevēlētos izlikties ikdienā, sapņos (varbūt murgos?) esmu gatavs ielaisties šaubīgos darījumos. Varbūt patiešām tiesiskums, kāds valda, piemēram, Skandināvijā patiesībā vispār nav iespējams?
Komentāri
Ierakstīt komentāru