Valsts Prezidents

Es patiesībā stāvu patiešām tālu no politikas, un atzīstos, ka par to interesējos mazāk nekā vidējais statistiskais Latvijas iedzīvotājs, vismaz man tā liekas. Patlaban ir modē runāt un spriest par to, kādam ir jābūt nākamajam Valsts Prezidentam, cik labs vai slikts ir bijis iepriekšējais un tamlīdzīgas lietas. Godīgi atzīšos, ka mani nenormāli kaitina tās slavas dziesmas, kas periodiski atskan Prezidenta Bērziņa virzienā. Tāpat kā visa tā kņada, kas ir ap šo sacelta. Tā es domās izgāju cauri visiem mūsu prezidentiem (man ārkārtīgi patika Dirty Deal izrāde ar šādu nosaukumu). Un te nu ir manas pārdomas.

Kad par Valsts Prezidentu tikai nozīmēts Guntis Ulmanis, tad, manuprāt, tā bija vienošanās starp vienas koalīcijas partneriem, plus vēl vēlme paspēlēties ar simboliem – smuks uzvārds, kas daudziem latviešiem asociējas ar kaut ko labu. Par Kārli Ulmani man gan ir pavisam atšķirīgs viedoklis, bet tas šobrīd nav svarīgi. Tomēr drīz politiskās partijas atklāja, ka Valsts Prezidenta amats nav nebūt tik nenozīmīgs un reprezentatīvs, kā pirmajā brīdī tas varētu likties. Tas, kuram piederēja Prezidenta amats, varēja būtiski ietekmēt politiskos procesus pēcvēlēšanu periodā, kad tiek veidota valdība. To spilgti pierādīja Ulmanis, kad veiksmīgi noraka Čevera-Zīgerista valdību. Pēdējiem atlika vien kā noplātīt rokas.

Tad Latvijā uz skatuves parādījās t.s. oligarhi, kas patiesībā bija veikli privatizētāji. Viņi, jau tā atrazdamies tuvu pie valsts vadības, ātri aptvēra, cik tas ir izdevīgi zvejot duļķainos ūdeņos. Tas ļāva viņiem vienkārši pievākt sev valsts uzņēmumus, kuri bija nolemti denacionalizācijai. Iesākumā es nekā pārāk briesmīga šajā apstāklī nesaskatīju, kamēr neievēroju, ka šie veiklie darboņi vienkārši nav spējīgi vadīt biznesu. Visi nacionalizētie uzņēmumi vai nu izputēja, vai arī tika pārdoti ārzemniekiem.  Tas viss man atgādināja padomju laika aņuku – nozagt kasti šņabja, uzsist to gaisā, bet naudu nodzert. Oligarhi tā vietā, lai ko sasniegtu biznesā, tikai strīdējās, kurš nokļūs pie varas, jo tas pavēra iespējas jauniem privatizācijas un valsts nozagšanas darījumiem. Tāpēc par Valsts Prezidenta amatu varas partijām vienoties palika grūti, teju neiespējami, un sāka parādīties kompromisa figūras.

VVF likās ideāls kandidāts – ārzemju latviete un folkloras zinātniece (vai kas tamlīdzīgs). Lai tā dzīvojas pa Brīvdabas Muzeju un netraucē taisīt “rēbes”. Bet ne tur ta’ bija! Izrādījās, ka VVF ir apveltīta ar asu prātu un patstāvīgu domāšanu, kas bija liels apgrūtinājums oligarhiem “valsts vadīšanā”. Vienīgā laime nelaimē bija, ka VVF bija diezgan bailīga pret autoritātēm un neuzdrošinājās skaidri pateikt, ko viņa domā. “Damokla zobeni” jau skan smalki, bet vārdā neviens netika saukts, un visi varēja tikai minēt, vai ar to bija domāts kāds deputāts, kas, ejot mājās no darba, parasti pērk kādu traktoru un vienmēr norēķinās skaidrā naudā? Kur viņš pie naudas ticis? Vai tā nenāk no Ventspils? Dieviņš vien to zina.

Tad gudrajās oligarhu galvās atausa ideja, ka “visliekākais kretīns” ir jāmeklē starp vietējiem – ar tiem ārzemju latviešiem jau nekad neko nevar zināt. Turklāt pēdējie nereti bija ideālisti un viņu skapjos trūka paša galvenā – skeletu. Vietējiem toties tādas mantas nekad netrūka.

Tāds “kretīns” drīz vien atradās – Valdis Zatlers. Neviens dakters Latvijā nevar būt ar 100% “tīriem papīriem” – gan jau arī Valdim bija kādas problēmas ar klientu pateicībām, bet galvenais tomēr bija apstāklis, ka Zatlers neko nerubīja politikā.

Lielāku aplauzienu ir grūti iedomāties! Zatlers ne tikai ātri mācījās, bet arī drīz vien aizmirsa par saviem zoodārza patroniem, un palika pavisam nekontrolējams. Joks “prezis aptiekā vai prezis zoodārzā – kāda starpība?” nevienam vairs nebija prātā, kad Valdis veiksmīgi strādāja krīzes Laikā, nododot oligarhu zemē nomesto varu otram Valdim – Dombrovskim, un tādejādi izglābjot Latviju no bankrota.

Tas bija “vakars” daudziem oligarhiem. Turklāt vissāpīgākie sitieni tika saņemti Prezidenta pārvēlēšanas laikā. Bija jau panākta vienošanās par Latvijas politisko modeli – vara (un, iespējams, Latvijas suverenitāte) ir atdodama promaskaviskajiem politiķiem, bet pretī tiek saņemta brīva “saimnieciskā darbība” un kontrole pār tieslietu sistēmu, kas garantē mūžīgu nesodāmību. Kādu oligarhi pie šīs shēmas vēlējās redzēt Valsts Prezidentu? Tik daudz reižu jau apsvilinājušies, eksperimentiem vairs nevarēja būt vietas. Par “vislielāko kretīnu” bija jāizvēl tiešām uzticams cilvēks, kuram nav savu ambīciju, vēlmes pašam ko īpašu sasniegt. Ideālā gadījumā tam ir jābūt inertam cilvēkam, kas nepieciešamības gadījumā izpilda savu pienākumu pret saviem sponsoriem. Andris Bērziņš derēja kā nomērīts. Diemžēl Zatlera Rīkojums Nr. 2 neļāva realizēties šim varas modelim.

Tā mēs nonācām Andra Bērziņa prezidentūrā. Prezidents, būdams vecs cilvēks, pats uz ecēšām nelec, kaut ko uzsāk tikai tad, ja tiek pastumts. Daudzi viņu par to ir iemīļojuši, jo maldīgi jauc šo inertumu ar stabilitāti. Tomēr vienu problēmu paliek – ko darīt situācijā, ja valstij pienāk patiešām kritiski brīži. Un ne jau finanšu vai ekonomikas krīze ir tas, kas apdraud Latvijas eksistenci. Tā nav pat Zolitūdes traģēdija, kur celtniecības nozare, kas saaugusi ar korumpētiem politiķiem tik ļoti, ka rezultējas daudzu nevainīgu cilvēku nāvē. Arī tas nav drauds Latvijas valsts pastāvēšanai. Īstās briesmas nāk no Putina Krievijas, kas it kā atgriež mūs 100 gadus vecā vēsturē, kad valstu suverenitāte bija atkarīga no to militārās gatavības. Un šādā situācijā tāds politiķis kā Bērziņš Valsts Prezidenta amatā ir pat vairāk kā nederīgs – vienkārši bīstams.

Tagad mēs esam nonākuši līdz jautājumam, vai Latvijas politiskā elite ir sapratusi, ka spēlītes, kurš sagrābs cik, ir jāmet pie malas. Vājš Prezidents ir nopietns apdraudējums nacionālajai drošībai, t.i., Latvijas eksistencei. Ko izlems 100 “gudrās galvas”?