I wish I was in New Orleans – Tom Waits

Nu, bet ja man pašam būtu jāizvēlas leģendāra dziesma, kas raksturotu manu dzīvi? Vispār bērnībā un arī vēlāk es mēdzu izvēlēties kādu dziesmu kā savu – gandrīz kā nacionālo himnu. Pirmā man bija bītlu Get back no Let it be. Es daudz neprātoju par to, kas tur tiek dziedāts - man patika tās tāds kā klusinātais stiliņš. Turklāt gabals pats man simbolizēja dzīves nepārtrauktību – lai arī kādi mēsli nenāktu pār manu galvu, vienmēr nāks jauna diena, kad tie šodienas mēsli vienkārši piemirsīsies. Jāpiezīmē, ka tā parasti arī notika. Lai arī kādas ziepes es nebūtu savārījis, vakarā es vienmēr aizmigu kā tāds susurs, un baudīju krāsainus un krāšņus sapņus. Pēc tam nākamajā rītā uz vakardienas problēmām nespēju vairs nopietni paskatīties – kur nu vēl par tām satraukties.

Pie sevis es mēdzu dungot Get back, get back, get back to where you once belonged. Ar to es sapratu, ka nevajag ne pēc kā tiekties – labāk vienmēr paliec tas, kas tu esi. Vispareizākā vieta pasaulē man likās mans dīvāns pie loga, kur es varēju netraucēti gulšņāt un lasīt. Kad apnika, vienkārši vēroju garāmgājējus vai arī nākamā Valsts Prezidenta izdarīšanos pretējā nama sestajā stāvā. Tur pastāvīgi visi logi bija vaļā, cilvēki nāca un gāja – īsāk sakot, tur “dzīve sita ar atslēgu” un valdīja bohēmiska gaisotne.

Tad es atklāju, ka pasaulē eksistē dzērieni, ar kuriem var apreibināties, un pamazām ar šo lietu sāku arvien vairāk aizrauties. Tad par manu dziesmu kļuva Daktera Huka Makin It Natural. Tas lieliski atbilda manam izlaidīgajam dzīvesveidam un paradumiem. And we'll be makin' it natural, but don't you ask me how – šie vārdi man skanēja galvā. Zināms, zāli gan es nepīpēju – un par špricēšanos nevarēja būt ne runas, tomēr absolūti pofigistisks noskaņojums man neapšaubāmi piemita.

Vēlāk mana dzīve sarežģījās, un sanāca ķert kreņķi par dažnedažādām lietām, un attiecīgi mainījās mana dziesma – manu būtību raksturoja Pink Floyd Comfortably Numb. Tajā gabalā vietu atrada gan baisas priekšnojautas, gan sapņojumi, kas tādam laiskam cilvēkam kā man, likās ārkārtīgi nepieciešami, lai es spētu ignorēt ikdienu. Man palika žēl pagājušās bērnības, kad varēju tā vienkārši uzspļaut visam un visiem. Mjā, the child is grown, the dream is gone, I have become comfortably numb.

Tālāk vēl sliktāk – mani parāva krievos. Tad manas dzīves motīvs panesās tāds drudžains, varbūt pat izmisīgs. Man galvās skanēja Deep Purple Pictures of Home. Unfriendliness chilling my body and screaming out pictures of home. Armijas ikdiena un apkārtējo naidīgums mani nomāca – man gribējās kliegt pēc mājām.

Vēlākajos gados man ir grūti iedomāties kādu gabalu, ko es tik ļoti varētu asociēt ar savu eksistenci. Līdz es nonācu ASV, kur man uzradās veselas divas dziesmiņas, ko varēju pārmaiņus pie sevis dungot. Pirmā bija Cat Stevens Hard Headed Woman. Tur tika dziedāts I know many fine feathered friends but their friendliness dependson how you do. Patiesi – man apkārt bija it kā daudz draugu – vienu mirkli pat iedomājos, ka visi cilvēki ir draugi. Līdz es sapratu, ka Amerikā draudzīgums ir izskaitļots, un ļoti atkarīgs no tā, kā tev klājas. Mēdz teikt, ka draugu var iepazīt nelaimē. Amerikā es neieteiktu pat mēģināt. Otrs motīvs man bija no Pola Saimona - Diamonds on the Soles of Her Shoes. Frāze empty as a pocket bija precīzi par mani.

Tad laiks sāka joņot septiņjūdžu zābakiem, mūzika ir nākusi un gājusi, bet es palieku pie vienas, kas man skan arī šodien. And I wish I was in New Orleans, I can see in my derams. Arm-in-arm down Burgundy, a bottle and my friends and me. Es no dzīves vairs neko negaidu. Baudu to, kas ir atlicis, un pamazām gatavojos ļaunākajam. Esmu noguris.