Murka

Es kaķus ienīstu jau kopš bērnības. Šie dzīvnieki bija apsēduši smilškasti, kurā mēs mēdzām spēlēties. Būvējot smilšu pilis, iegrābties kaķa sūdā ir neizsakāmi pretīgi. Kopš tiem laikiem manī mīt nepatika pret kaķiem; man daudz labāk patīk suņi, tie ir uzticami un mīļi, bet kaķi – kaķiem taču nav dvēseles, tie dzīvo pa sevi un nav manas draudzības cienīgi. 

Diemžēl šīs jūtas nav abpusējas – kaut kāda iemesla dēļ šie dzīvnieki domā, ka es tos mīlu un nespēju bez viņiem iztikt ne brīdi. Pietiek man parādīties kādās mājās, kur mīt kaķis, un drīz vien mincis jau trinas man gar stilbiem un pat lūko ierausties klēpī.

Kaķis mūsmājās parādījās pēc tēva nāves – kopā ar Lielvārdes māju es mantoju viņa kaķi – Murku. Tobrīd kaķene jau bija krietni veca, un kaimiņi man teica, ka kaķi pieķeras vietai, nevis cilvēkiem – lai es labāk pat nemēģinot Murku vest uz Rīgu. Tā arī darīju. Tomēr, kad pēc nedēļas aizbraucu apskatīties, kā tad Murkai ir klājies un papildināt viņas pārtikas krājumus, kaķis bez brīdinājuma ielēca manā automāšīnā un atteicās no tās izkāpt.

Sapratu, ka kaķis tagad dzīvos mūsmājās – nekur es no viņa nedēšos. Mana labākā puse un abas meitas par to bija sajūsmā, pat sunim Murka iepatikās – abi dzīvnieki labprāt gulēja kopā pie verandas durvīm un vēroja, kas notiek dārzā. Visvairāk viņus interesēja vāveres, kas brīvi skraidīja pa dārzu lecot no priedes uz priedi. Viņas mēdza ķircināt Dēziju, manu suni, jo tas bija pārāk neveilks, lai spētu vāveres notvert. Protams, tā vāverēm izrādījās “vēziska” kļūda – kādu rītu pie ārdurvīm nomedīto peļu rindā gulēja arī abas rudastes. Jā, kaķos mīt slepkavas instinkts, un tas nav noslāpējams. Lai arī nomedītos grauzējus Murka neēda, tas netraucēja viņai tos slepkavot. 

Turpretī mājās Murka bija īsts mīļuma paraugs. Kaķis bija pieradis gulēt tēvam uz krūtīm, kad mans radītājs atlaidās gultā. Tā kā es parasti guļu uz vēdera, tad Murka vienmēr iekārtojās man uz muguras. Ja kādās viesībās man gadījās atlūzt, t.i., tā vairāk paņemt uz krūti un apkrist, ciemiņi vienmēr smējās, ka kaķis gluži kā tāds lietuvēns guļ man uz muguras. Jā, aizmirsu pateikt, ka Murka bija melna kā klavieres un tieva kā cīsiņš.

Ar laiku man sāka likties, ka Murkai piemīt ārsta-psihiatra talants. Ja man nāca virsū melnie, t.i., es jutos nelaimīgs un jau apsvēru, vai nevajadzētu doties uz Ķīšezeru slīcināties, Murka vienmēr ierausās man klēpī un sāka tik demonstratīvi skaļi murrāt, ka nekas cits neatlika, kā pieņemt, ka līdz pasaules galam vēl ir tālu. Tā arī man kaķis pamzām bija iepaticies.

No manis stāstītā var likties, ka Murkas dzīve Mežaparkā bija viena vienīga izprieca. Tā vis nebija, gadījās arī pa nelaimei. Reiz kaķis nozuda uz veselu nedēļu, bet, kad atgriezās, tam uz pieres bija milzīgs puns. Tik liels, ka es Murku no sākuma pat nepazinu. Lai punu apārstētu, nācās kaķi vest pie vetārsta, kas to pārgrieza un iztīrija; tur jau bija sākušas krāties strutas. Pēc tam Murkai veselu nedēļu bija jāstaigā ar speciālu plastmasas apkakli galvā, lai viņa neatplēstu rētu. Murkai tas ļoti nepatika – kaķim šķita, ka viņa ir iesprūdusi bezgala garā tunelī, un tāpēc viņa visu laiku lūkoja kāpties atpakaļ, lai no tā izkļūtu.

Tomēr tas bija nieks salīdzinājumā ar gadījumu, kad kaimiņu suns Murku uztrieca kokā. Mēs domājām, ka kaķis nokāps, kolīdz uzbrucējs aizvāksies, bet kaut kādu iemeslu dēļ tā nenotika – Murka sēdēja kokā uz žēli ņaudēja. Trešajā dienā izsaucām pažarniekus, lai tie noceļ kaķi. Atbrauca mašīna ar garām kāpnēm, kuras ieraugot Murka uzrāpāpās vēl augstāk – līdz pašai galotnei. Nu, tad atbrauca vēl lielāka ugunsdzēsēju mašīna-celtnis ar platformu strēles galā. Man, kā jau kaķa saimniekam, piekrita tas gods kopā ar kādu ugunsdzēsēju pacelties virs priežu galotnēm, lai izglābtu nabaga dzīvnieku. Pa to laiku četri citi pažarnieki ar nostieptu segu vēroja mūs no apakšas, lai uztvertu kaķi, ja tas kristu. Protams, ap mums bija sapulcējies bars ziņkārīgo – ne katru dienu divas ugunsdzēsēju brigādes glābj kaķi.

Kad platforma pacēlās virs priežu galotnēm, sapratu, ka vienīgais saprātīgais veids, kā tajā atrasties, ir guļus uz vēdera, ar rokām iekrampējoties reliņos. Es nespēju atsaukties ugunsdzēsēja aicinājumam pārkārties pāri platformas malai, lai sagūstītu kaķi. Tāpēc viņš, veikli ar vienu kāju pārkāpis reliņiem, pats saķēra Murku, kuru pasniedza man. Turēju kaķi klēpī, līdz mēs nolaidāmies atpakaļ uz zemes.

Ingrīda bija mazliet satraukusies, cik būs jāmaksā par Murkas glābšanu – bija atbraukušas divas pažarnieku brigādes, kāds ducis vīru – baidījāmies, ka rēķins sakāps debesīs. Nē, nekas nav jāmaksā, - paskaidroja mums vecākais, - tikai pasakiet, kā sauc izglābto. Tā Murkas vārds tika iemūžināts pažarnieku reģistros, bet Ingrīda iedeva glābējiem piecus latus – aliņam.

Murkai jau bija aptuveni divdesmit gadu, kad mēs manījām, ka ar kaķi kaut kas nav kārtībā – dzīvnieks sāka tā kā pamt un kļuva gauss. Ingrīda jau sāka stāstīt bērniem, ka Murka ir nodzīvojusi garu mūžu, bet tagad, laikam tuvojas viņas pēdējā stundiņa. Meitas saskuma, bet ziņu uzklausīja ar izpratni. Un tad tas notika. Kādu dienu, kad mana jaunākā meita pārnāca no skolas, viņa atklāja, ka gultā ir iekārtojušies veseli divi kaķi – Murkai bija atskrējis bērniņš.

Murka izrādījās priekšzīmīga māte. Kad Maksis (vēlāk gan noskaidrojās, ka Maksīne) bija drusku paaudzies, Murka čiepa virtuvē cīsiņus, lai pabarotu bērnu. Kāds mūsu draugs, kas pēc kārtējās iedzeršanas bija palicis pie mums pa nakti, bija pārsteigts, atklājot zem savas segas aiz priekiem spiedzošu kaķēnu rijam cīsiņus.