Felicita

 Man rīta pastaiga ir ar kājām, bez zirga – atšķirībā no Silvijas. Un varbūt tieši tāpēc es vienmēr priecājos, kad tā tuvojas pie beigām – gadi galu galā, es ātri nogurstu. Arī šorīt, tuvojoties mājām, sajūtos gluži laimīgs. Vēl tikai jāšķērso krūmu josla, tad Kokneses prospekts, un es būšu mājās. Pie sevis prātoju, vai nav kāds attaisnojošs iemesls, kāpēc es šorīt varētu iztikt bez rīta rosmes. Rosmei kā tādai nav nekādas vainas – vienīgi kaitina, ka beigās ir 20 reizes jāatspiežas. Tas nav baigi grūti, bet tomēr nogurdinoši.

Tajā brīdī es uz Kokneses prospekta pamanu vīrieti. Pareizāk sakot, nevis pamanu, bet gan sadzirdu. Viņš savādi satrauktā balsī sauc:

   - Felicita! Felicita!

Gluži kā “Banāno”, kuram viss esot “poveri”. Šim pirms pāris dienām bija “jubiļejs”, ja var ticēt Silvijas kalenderam. Mani, protams, izbrīna, ka sešos no rīta kāds mēģina dziedāt, bet tad es ievēroju, ka Nella saspringti vēro krūmus mums priekšā. Acīmredzot Felicita ir suns, un mēs tūlīt pat viņu ieraudzīsim. Tomēr maldos. Suņa vietā ieraugu lielu un neparasti baltu dibenu. Kāda salīdzinoši būdīga meitene rozā T-kreklā stūķē kājās džinsus, bet viņai priekšā ir mitrs plankums, kas mazliet atgādina Francijas karti. 

Es uz mirkli gandrīz vai pamirstu. Šeit, ģīmjgrāmatā, pirms gadiem desmit, kāda kundze man skaidroja, kad džentlmenis ignorē sieviešu plikumus un kad nē. Ja kāda veikala skatlogā ir redzama sieviete apakšveļā, tad īsts džentlmenis šādu skatu vienkārši neredz. Turpretī, ja striptīzdejotāja tavā priekšā izģērbjas, tad viņu ignorēt nav pieklājīgi. Bet varbūt otrādi? Nespēju atcerēties. Un ko darīt, ja viņa čurā? Nokaujoties ar šādām pārdomām, es paeju meitenei garām, ļaujot viņai pabeigt iesākto. Tas gabals ap Marseļu nebija līdz galam izdevies.