Eglīte

 – Tu varēsi izvēlēties eglīti! – es saku Teodoram, un viņš priecīgi atsaucas:

– Jā!

Tobrīd es vēl neapjautu, ka pats bāžu galvu cilpā. Mēs trijatā – mazdēliņš, Nenne un es, Nennis, sēžam mašīnā un tā prātīgi pukšķinām uz Alfu, cerot, ka tur varēs nopirkt eglīti. Teodors gan bija gribējis braukt uz mežu, bet laika trūkuma dēļ diemžēl tas nav iespējams, un, solot izvēles iespējas, mums ir izdevies novirzīt mazbērna prātus veikala virzienā.

Pirmā vilšanās ir stāvvieta, pareizāk sakot, tās trūkums. Mēs ilgi riņķojam un to meklējam, bet nesekmīgi. Beigās izdodas apstāties gandrīz pie paša eglīšu tirgus, nekaunīgi aizlienot priekšā kādam, kas bija pacietīgi gaidījis sev “vietu zem saules”. Vispār man riebjas, ja kāds tā izrīkojas, bet, jūtot, ka mazbērnam pacietība ir jau uz robežas, nekas cits neatliek.

Ieejam eglīšu tirgū, un Teodors sapriecājies norāda uz pašu skaistāko eglīti, kura te ir nolikta klientu pievilināšanai. 60 eiras – tas pārspēj visas manas fantāzijas par eglīšu cenām, bet nākas maksāt – solījuma paliek solījums. Jau nesot eglīti uz mašīnu, es ievēroju, cik tai ir neticami resns stumbrs pie pamatnes – es nekad agrāk šādu fenomenu neesmu novērojis. Nez vai varēs to koku iepasēt mūsu smalkajā eglīšu turētājā – es pie sevis prātoju.
Bet eglīte ir smuka – ar kupliem zariem un garām un svešādi mīkstām skujām.

Mājās pirmā lieta ir nomērīt stumbra diametru un konstatēt, ka tas ir vismaz divus centimetrus par resnu turētājam. Tad nu cirvi, zāģi ratos – fuj! – nevis ratos, bet rokās, mēs ar znotu cenšamies eglītes stumbeni pietuvināt atļautajam iespējamam. Pēc pusstundas ilgas jāšanās, tas beidzot izdodas; ģimene metas izrotāt eglīti, bet es paslepus, notīrījis vienu mandarīnu, izmetu čarku Absolut – jūtos to nopelnījis.



Kad eglīte beidzot ir izdekorēta, tā majestātiski noslīgst uz grīdas. Jā, man jau likās, ka mūsu risinājums mazliet konfliktē ar fizikas likumiem – konstrukcijas smaguma centrs ir pārāk augstu.

Znotiņš, kā par nelaimi, ir jau prom, un es izeju pagalmā pie bluķa ar cirvi rokās – teju vai kā Jānis Briesmīgais. Lēnām drāžu eglīti, bet tas nenākas viegli – koks ir pārāk kupls, lai tam tā lēti varētu tikt klāt. Nenormāli salst kāju pirksti – esmu izgājis ārā čībās. Kad eglīte beidzot ir izdrāzta (varbūt nodrāzta?), nesu to iekšā un lūkoju iestiprināt kājā. Būtu kāds palīgs, tas varbūt arī man izdotos, bet visa famīlija otrā istabā grupējas ap mazmeitiņu, kura ir tikai nedēļu veca – viņiem nav nekādas daļas gar manām mokām.

Iznāk, ka man vienam visvairāk vajag! – es jūtos zvērīgs. Nometu to koku uz grīdas, un pašizolējos guļamistabā. No izdzertā šņabja man galvā viss šalc – es guļu gultā un veros griestos. Tikmēr istabā pie egles pamazām atgriežas dzīvība – dzirdu, kā tiek kaldināti plāni, kā to nolādēto koku dabūt vertikālā stāvoklī. Risinājumi ir teju fantastiski – līdz pat veidot smilšu uzbērumu istabas vidū, kas varētu eglīti saturēt. Es vairs tajās runās neklausos – laižos snaudā.

Kad atjēdzot, znotiņš ir jau atpakaļ. Divatā vēl mazliet piedrāžam to stumbeni un novietojam egli istabā pa vidu. Nav nemaz tik slikti.