Makgovans

 Tas bija traks pārmaiņu laiks. Mainījās burtiski viss – mūsu acu priekšā gruva “padumjā” sistēma, es pametu darbu, kur biju iesēdies uz 7 gadiem (kādu brīdi pat piepelnījos kā taksists, kā arī nodevu tukšās pudeles, ar kurām bija pilns pagrabs); parādījās jauni draugi un līdz ar viņiem daudz jaunu lietu – filmas, mūzika, grāmatas. Jā, veikalos uz mirkli pat parādījās jauni dzērieni, pirms tos nomāca “rojālistu” spirts – vēl vakar lasīju ierakstu ģīmjgrāmatā: “kas nenomira no Royal spirta – tie dzīvo ilgi”. Īsāk sakot, gāja uz urrā, un katra diena atnesa ko jaunu – brīžam pat uzmācās tādas kā bailes, ja kaut ko nokavēsi no šīs jaunās, lieliskās dzīves, paliksi “jaņos” uz visu mūžu.

Mūzikā divi lielākie atklājumi bija Onkulis Toms un Pogas – skaidri neatceros, kad tieši tas notika – vai tās bija 80to beigas, vai arī 90to sākums. Katrā gadījumā Veitss un Makgovans bija gluži vai kā šo pārmaiņu simboli, jo tajā laikā visradikālāk izmainījās tieši mana muzikālā gaume, kas iepriekš bija paredzami vienkārša – Pink Floyd, The Beatles un Led Zeppelin. Mūzikas, protams, bija vairāk, bet šie bija trīs virzieni vai vaļi uz kā tas viss bāzējās. Un Pogas man iesākumā aizgāja čum vieglāk par Onkuli Tomu (mani bija pārņēmusi iedoma, ka man vismaz kādā jautājumā man ir jābūt savam, atšķirīgam viedoklim, un tas nelaimīgā kārtā bija kritis uz Veitsu, kuru kādu laiku izmisīgi centos nemīlēt). 

Izgājušo vasaru Krišs ciemojās pie mums un iedāvināja kādus 100 CD, kas bija atlikuši no viņa kādreiz tīri iespaidīgās kolekcijas. Es “mērkaķa” ātrumā šķiroju šīs šaibas, un pabeidzu šo darbiņu pirms pāris dienām. Starp diskiem bija trīs šaibas ar Makgovana viskija balsi. Noklausījos ar baudu, atceroties laikus, kad “zāle bija zaļāka”. Un, kad biju beidzis, izlasīju ziņās, ka Makgovans ir pagalam. Zināt ko? Apraudājos.