Spēlēju, dancoju

 - Vai jūs rīt neuzrakstītu īsu recenziju, kā jums patika? – pirms izrādes sākuma es dzirdu kādu lūdzamies. Atbilde ir ciets “Nē!”. Tik ciets, ka es pat nobrīnos, vai atteikumam nav vēl kāda dziļāka pakaļējā doma. Būtu labāk prasījuši man! Es gan par teātri neko nerubīju, bet stumdīt tekstus bez kādas vajadzības – tas man patīk.

Un tad arī sākas – iznāk bariņš muzikantu, kas rauj vaļā riktīgi jaudīgi un tieši “po ģelu” – kā mēdz teikt latvieši. Tas tev nav nekāds “Kaukāziešu krīta aplis” Dailes teātrī, kur muzikanti kaut kur dibenplānā žēli ļurina. Šajā izrādē mūzikai ir, ja ne pirmā loma, tad, mazākais, tuvu tam.

Bet kur tad palicis Rainis? Kur ir īstenais “Spēlēju, dancoju” piecos cēlienos, kur viss notiek tā, kā tam arī ir jānotiek? Tā vietā pavisam mūsdienīgas sarunas – ķīvēšnaās, kādas teju katru dienu redzam un dzirdam gan sociālajos tīklos, gan uz ielas. Tad vēl vairāk vai mazāk asprātīgas pārdomas, “kas ir māksla?”, kuru laikā arī pavīd rotaļīgs sveiciens “Rotko” izrādei Dailē, kas ar šo jautājumu noņemas daudzas stundas no vietas. Mazliet tiek sadots pa spārniem arī Raiņa bistes sargātājam Ārim, kā arī Kultūras ministrijai un visiem tiem ļautiņiem, kas piešķir naudiņas mākslai. Kas tad mūsdienās ir svarīgāks – mākslinieks vai manīgs koncepciju rakstītājs?

Un tad izrādes darbība pārceļas uz velnu riju. Es sakots platām acīm un saprotu: scenogrāfija  – tas ir viss! Pat ja es nerunātu latviski un lugas darbību nesaprastu, paliktu efektīvās ainas, kas nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Turklāt tās ir sakausētas kopā ar muzikāliem iestarpinājumiem – izrāde ievelk skatītāju kā atvarā. Un tomēr tas ir Rainis! Varbūt ne precīzi viņa rakstītā dzeja, bet gan kopējā sajūta. Un, lai arī stāsts mūsdienīgs, tas nevienu brīdi nenolaižas līdz Teātra žurkas Kornēlija līmenim. 

Ko man teikt par šo Seņkova darbu? Tā ir labākā izrāde, kādu esmu pēdējā laikā redzējis. Varbūt pat visu laiku labākā.