Tas trakais baraviku gads!

 - Labi, ka mīksta! – nopriecājas Agris.

Par ko viņš tā? Par baltmaizi? Gultu? Sievieti? Nē! – par baraviku. Ja būtu stingra, nāktos ņemt, bet šo var atstāt. Mēs, protams, par lielajām un pāraugušajām sēnēm tikai smejamies, dažkārt bildējam tās, bet, ja patrāpās maza un smuka, latvieša sirds neļauj tādai paiet garām, un ir jāgudro, kā atrast tai vietu grozā. Visticamāk, būtu jāpieņem smags lēmums, kuru beku izlidināt no groza. Tāpēc arī Agra balsī tāds atvieglojums – šī ir mīksta!

Kur palikuši laiki, kad mūsu grozi pildījās ar bērzlapēm, rudmiesēm, vilnīšiem un ko visu tik vēl ne, un tikai pašā stūrī gozējās vienīgā baravika – kā tāds simbols, kā sēņotāja lepnums. Kaut arī, visticamāk, tārpaina, tā greznoja visu guvumu. Ne jau velti kāds mans draugs mēdza teikt:

- Atrast baraviku – tas ir tāpat kā nospiningot līdaku.

Es iztēlojos, kāds bardaks valdītu manā laivā, ja man būtu tik daudz līdaku, cik baraviku vakar... Jā, to bija kaudzēm. Un mēs vairs nesēņojam šī vārda klasiskajā izpratnē, kad mērojām kilometru kilometrus, lai pildītu grozus ar visdažādākajām sēnēm. Atlikušas vien baravikas un apšu bekas – “kundziņi”, tā teikt. Un mēs kā viesstrādnieki Īrijā sāpošu un stīvu muguru sūrā darbā ievācam ražu; nekāda prieka par atradumu.

Redzu, kā, nesot smagos grozus, daži jau sapņo par baraviku zupām un ko visu vēl ne. Es neesmu sēņu cienītājs. Ja man dod, ēdu, bet tas nav mans mīļākais ēdiens. Ja nu vienīgi sālītas alksnenes uz Ziemsvētkiem, kā piedeva pie cūkas cepeša. Bet alksnenes – kurš gan ir redzējis tās?

Un tāds tas paliks mums atmiņā – 2023. – tas trakais baraviku gads.