Mein Kampf

Svarīgākais ir saglabāt vēsu prātu – es pats sevi iedrošinu. Tikko oponents sapratīs, ka šaubies par sevi, tas būs signāls viņam pāriet uzbrukumā. Tā pie sevis prātodams, dodos iekšā LTC birojā. Savilcis akmeņainu seju (man tas nenākas grūti, jo ir tuvu manam dabiskajam dvēseles stāvoklim), piesaku vizītes mērķi, un sāku gaidīt, kad kungiem labpatiksies mani pieņemt. Vēroju pa daudzstāvenes logu pelēcīgo ainavu, bet domās man neatlaidīgi uzpeld fočene, kuru pirms pāris gadiem nopublicēju ģīmjgrāmatā. Nekā īpaša tajā nava – tikai vīna glāze, caur kuru nobildēts skats uz manu pagalmu. Neskaitāmi sīki burbulīši ir sastājušies glāzes dibenā, bet aiz tās miglaini saskatāma lielā tūja, kas paslēpj manu terasi no pretī dzīvojošajiem kaimiņiem. Vienā glāzes malā rēgojas sarkans pleķis, kura izcelsmi man nekādi neizdodas atpazīt – vai nu Ingrīdas puķes, vai arī vāze ar zemenēm. Nu, viens vai otrs – tas nav tik svarīgi. Mans orgānisms tā signalizē, ka vēlas atpūtu, bet es pat nezinu, kā to mierināt – līdz vasarai vēl ir tik tālu.

Iezvanās debilais tālrunis. Jānis prasa, kur mēs atrodamies Lielajā Projektā. Es vēlreiz atstāstu savu uzstādījumu – mēs esam partneri, un tagad, kad esam izgājuši piedāvājuma sagatavošanas finālā, katru nepareizu vai savādu kustību es vērtēšu kā izmenu. Galvenais ir panākt, lai Mikus beidz trollēt Vadoni... Ā, tātad mums ir vienošanās! – drāts otrā galā vārdi izskan kā pārsteigums. Ak, Dievs! Kāpēc tā? Es zibenīgi paskatos tālruņa displejā – tas taču ir Uldis, ar ko es runāju! Un es tikko apsolīju viņam dalību Lielajā Projektā... Ko darīt? Atzīties, ka tas ir pārpratums? Pa to laiku Uldis sola bezierunu atbalstu Aktuālajā Līgumā, kas arī ir nepieciešamais, bet ne pietiekamais nosacījums, lai mans kantoris izdzīvotu. Ja es tagad atsaukšu savu solījumu, Uldis kaut vai principa pēc iznesīs mani cauri Aktuālajā Līgumā, un divu gadu darbs un ciešanas – tas viss būs kaķim zem astes. Ko darīt? Ko teikt? Vajadzētu kaut kā iegūt laiku, lai apsmadzeņotu radušos situāciju. Ko teiks Jānis, ja uzzinās par šādu manu vienošanos ar DTK? Vai ir iespējams izkombinēt tā, lai visiem ir labi? Ak, Dievs, kāds gan es esmu stulbenis! Un biju iedomājies, ka esmu cilvēks, kam piemīt stratēģiska domāšanas spējas krīzes mirkļos! Stulbums!

Tad es pamostos. Ieskatos laikrādī – ir divi naktī. Tātad pat vēl sliktāk nekā es varēju cerēt. Biju iedomājies, ka izdosies nogulēt līdz kādiem četriem. Pie sevis lādēdams likteni un sāpošo galvu, dodos uz tualeti. Atpakaļceļā mani pārtver Elba – suns nekad nepalaiž garām iespēju padraudzēties ar mani, jo naktī viņam ir aplam mīlīgs noskaņojums. Elba apguļas uz muguras un gaida, ka es pabužināšu viņu. Te sazin no kurienes uzrodas kaķis, kas, nelabi brēcot, pieprasa, lai laižot viņu ārā. Jā, un pēc 5 minūtēm prasīsies atpakaļ iekšā. Ignorēju dzīvnieka skaļos protestus un liekos gulēt.

Miegs, protams, ir kā ar roku atņemts. Pēc pusstundas sākas Knicks spēle, kuru man nav pārāk lielas vēlēšanās skatīties. Tāpēc uzstūķēju “ausis”, lai uzliktu kādu muzonu. Ko lai klausās, kad viss ir apnicis? Naktī derētu kas maigs un pieklusināts - Bils Fejs vai Devendra Banharts, bet debilais sapnis, pareizāk sakot murgs, paģērē kaut ko no smagā roka “Baigais Zāģis” stilā. Beigās uzlieku savas “mirstamās dziesmas” (kuras vēlētos, lai tiktu atskaņotas manās bērēs) un cenšos iesnausties klausoties. Man tas arī izdodas, turklāt murgi neatgriežas – sapņoju, ka klausos mūziku. Kā gan lai atšķiru realitāti no sapņiem? Pēdējā laikā man tā ir nopietna problēma – sapņi ir pretīgi reālistiski, un man jūk, kas patiešām ir noticis un kas vienīgi izlicies. Situāciju pasliktina tas, ka daži klienti un biznesa partneri cenšas izmantot manu vājo prātiņu, t.i., atmiņu un pieprasa no mana kantora visādus brīnumus, par kuriem mums nekad nav bijuse vienošanās. Ja esmu rakstījis piezīmes, tad viņi aplaužas. Diemžēl pēdējā laikā man rādās sapņos, ka piezīmes ir. 

Mjā, glābiņš būtu, ja mani beidzot atbrīvotu no darba. Uh, kas gan tas būtu par atvieglojumu! Ne man vairs vajadzētu piedalīties titāniskajās cīņas par kantora izdzīvošanu, ne tupēt šeptē tās garās stundas un izlikties, ka arī es strādāju; īsāk sakot, tas gan būtu atvieglojums! Vienīgi ka paliktu bez kapeikas kabatā. Pirmajā laikā nāktos sēdēt uz bezdarbnieku pabalsta, bet tad atkal būtu kas jāmeklē. Žēl, ka līdz pensijai tik tālu.

Miegs atkal ir prom, un es nolemju paskatīties, kā Porziņģim tur iet. No sākuma atveru statistikas lapu – izrādās mačs vēl nav beidzies. Iet 4. ceturtdaļa, un KP ir sametis 19 punktus. Nu, nekas – cienījami. Lieku spēles sākumu, bet nevaru pieslēgties, jo autorizācija man iet caur ģīmjgrāmatu, kuru esmu nolēmis vairs nelietot. Tomēr maču gribas redzēt, ieeju FB uz mirkli, pieslēdzos spēlei un tūlīt atkal izlogojos no sociālā tīkla. Ar acs maliņu paspēju pamanīt, ka man ir sakrājušies kādi 10 “lauznīši”, t.i., sarkanie notifications. Gribējās tos neredzēt, bet skatienam nepavēlēsi.

Valša ritmā, izlaižot pauzes un reklāmas, noskatos spēli. Knicks uzvar, kas ir liels retums šosezon, bet KP ir labākais punktu guvējs. Sīkums, bet patīkami. Sajūtu, ka beidzot man nāk miegs, izslēdzu modinātāju, un liekos uz masu. Cerams, ka suns man piedos, ka šorīt atkal neeju ar viņu uz mežu staigāt.