Latvieši

Bērnībā man gadījās noskatīties lielfilmu "Dodiet savu svētību bērniem un zvēriem". Tās sižeta pamatā bija tīņu grupiņas cīņa par saujiņas bizonu dzīvībām, kas bija atlikuši no kādreiz tik neskaitāmajiem ganāmpulkiem, kas bija apdzīvojuši milzu teritorijas. Attapīgi biznesmeņi bija savākuši atlikušos dzīvniekus vienkopus, un pārdeva biļetes par tiesībām tos nogalināt prieka pēc.

Filma bija smaga. Īpaši man prātā ir iesēdusies aina, kur bariņš jauniešu, kas vēlējās atbrīvot dzīvniekus, atklāj, ka dzīvnieki nebūt nevēlas izrauties brīvībā. Te viņiem viss ir ierasts, barības cik nevajag - ko vēl no dzīves gribēt? Nu, kad ierodas kaut kādu tipi ar stroķiem, tad gan dažiem iziet slikti, bet kopumā – grēks sūdzēties.

Šī bēdīgā aina man atmiņā uzpeldēja pavisam nesen. Es ģīmjgrāmatā ķīvējos ar kādu sievišķi par tematu, vai tas ir labi, ka mēs 91. gadā izsprukām no Tautu Cietuma (PSRS) nagiem. Salīdzinoši patētiski noskaņotā oponente vaimanāja, cik gan Padlatvijas laikos viss bijis labi – esot bijuse Latvijai sava rūpniecība; kolhozi mūs nodrošinājuši ar pārtikas pārpilnību, un vispār visas cilvēku pamatprasības esot bijušas apmierinātas.

Varētu jau laist pāri galvai šādus murgus, ja vien tie visdažādākajās variācijās mūsu publiskajā telpā neuzpeldētu atkal un atkal. Un dažkārt arī mani tad sāk pārņemt pesimisms, jo sāk zust ticība savai tautai, t.i., tās veselajam saprātam. Jā, protams, XX. gadsimts latviešus nesaudzēja. Baigais gads un pirmās izsūtīšanas, karā kritušie, masveida inteliģences bēgšana 2PK izskaņā, jaunas represijas un beigās ilgstošs marasma diktatūras periods, kurā labi varēja justies viduvējības, bet katra brīvdomība tika apkarota saknē. Varēja jau likties, ka latviešu tautas sirds ir iznīcināta, bet mums tomēr pietika spēka Atmodai, sekoja Brīvības atgūšana, un laika periods, kad Latvija ir atdzimusi – mēs pat lāgā nespējam atminēties, cik baisos sūdos mēs reiz bijām.

Un pēc tā visa nākas dzirdēt visas šīs aplamības, ka kopš 1991. gada viss ir gājis uz leju. Vai arī paziņojumi, ka Latvija, pievienojoties ES, pēkšņi būtu zaudējusi savu brīvību, bet NATO esot okupanti. Citi spiedz aiz sajūsmas par Brexit vai Trampa murgpilno prezidentūru, kuras jēgu, šķiet neizprot arī pats ASV prezidents – viņam pietiek ar to, ka viņš ir šā šova centrālā persona. Neko citu jau tādam arī nevajaga.

Mjā, būtu muļķīgi pūlēties kādam atgādināt, ka, atrodoties situācijā, kad viens varmāka dara pāri vājākajiem, vienīgā izeja ir visiem apvienoties pret šo ķēmu. Tāpēc nav saprotama atsevišķu nacionāļu vēlme izkļūt no ES un NATO – tas taču ir līdzvērtīgi kā pašiem kāpt cilvēkēdājam katlā. Patiesībā tie, kas visvairāk brēc pēc nacionālas valsts, ir lielākie šīs idejas ienaidnieki.

Es gan pats nepiederu pie tiem, kam nacionāla valsts ir pašmērķis. Man vienmēr ir liecies, ka tā ir līdzeklis, lai Latvijas cilvēki varētu dzīvot brīvu un laimīgu dzīvi. Ja daļu lietu labāk var nodrošināt ES vai NATO ietvaros, es neredzu ne mazākās vajadzības rīkoties savādāk. Nacionāla valsts nav mērķis, bet gan ir līdzeklis.

Jā, tas ir briesmīgi, ja kāds baidās pamest ieslodzījumu, kad durvis beidzot ir vaļā. Tomēr nesalīdzināmi trakāk ir, ja kāds izjūt nostaļģiju pēc cietuma, un vēlas atkal tajā nokļūt.