Man apnicis – es labāk justos nomiris

Jā, tik tiešām, es tā jūtos. Kad nekas neiet, nekas nevedas, un viss ir tik slikti. Man pat negribas nosist laiku ģīmjgrāmatā – jūtu kaut kādu nepatiku pret tām aktivitātēm. Manas muļķīgās piezīmes, kas mijas ar man nepazīstamu vai mazpazīstamu cilvēku un viņu draugu ziņām. Kam gan tas viss? 

Un tad vēl tā idiotiskā secība, kādā šīs lietas rindojas – Cukerbergs laikam grib, lai es visu mūžu lasu vienu un to pašu. Bija mirklis, kad sagribējās dzēst savu ID naher. Beigās gan nolēmu to vienkārši iesaldēt, bet izrādījās, ka tas nav nemaz tik viegli paveicams. Cukerberga aģenti tik ilgi un neatlaidīgi prasa un pārprasa, vai es tiešām vēlos tā darīt, ka pagurstu un vienkārši izlogojos no šī soc. tīkla. Cik tad var!

Darbā arī galīgi neiet. Rādās, ka viss, kam vien pieskaros, jūk un brūk. Kaut kāda mellā josla. Nervi arī arī ne locekļa netur. Reiz nometu klausuli, kad klients - sieviešu kārtas - mazgāja man galvu, ka mēs neturot doto vārdu. Tad arī norāvos, jo cik tad var dirst?! Pateicu, ka godājamā kliente runā muļķības, un pate to labi apzinās. Mjā, varbūt nevajadzēja uzreiz tik skarbi, bet biju novests “līdz rociņai”. Tagad šajā organizācijā biznesa mums nebūs gadiem.

Pa to laiku ienaidnieks nesnauž – visu laiku kaut ko perina. Gandrīz katru dienu tiek izspēlēti kaut kādi jauni pigori. Varētu jau uz to visu skatīties distancēti, jo es esmu tuvu sava ceļa galam – bieži pieķeru sevi pie domas, ka to vien gaidu, kad mani atlaidīs. Tomēr, kamēr tā nav noticis, man ir jāspirinās – nauda ģimenei ir nepieciešama. Turklāt šis ir mūsu lielākais projekts, un mēs nevaram atļauties to zaudēt. Šis lielā mērā mums ir izdzīvošanas jautājums. 

Arī mājās vairs nekas nesagādā prieka. Abas Dilana grāmatas lasās gauži lēnām – to bremzē mūzikas klausīšanās – esmu iestrēdzis. Apnika man tas Dilans - tāpēc lēnām eju cauri savam TOP 100, un atzīmēju, kuri albumi kandidē uz izkrišanu no spices. Sanāk kāds padsmits – tak nezinu, ko likt vietā. Varbūt simfonisko mūziku? Man tā nav iepatikusies, bet pēdējā laikā liekas daudz pieņemamāka par jebko citu. Kad paskatos, par ko fano ļaudis, gribas vispār visam atmest ar roku – es esmu tā apmaldījies un apjucis, ka ienīstu pats sevi.

Labi, ka vispārējā gavēņa ietvaros nemetu pa lampu. Savādāk es noteikti pielopotos kā cūka katru dienu un ienīstu sevi vēl vairāk.

Kaut kam ir jānotiek – labam vai sliktam, bet tā dzīvot nevaru.