Kā gan man gribas izgulēties...

Šie vārdi šad un tad man pārveļas pār lūpām. Nereti arī tad, kad neko tādu neesmu gribējis teikt – tā izpaužas mana iekšējā vadātājbalss. Tā neapšaubāmi ir liela patiesība, jo pasaulē jau nav izgudrots nekas lieliskāks par gulēšanu. Salds miegs, krāsaini sapņi un pamošanās spēkpilnam ar vēlmi dzīvot. Nekad iepriekš netiku domājis, ka šī pavisam dabīgā vēlme izgulēties tagad mani biedēs.

Bet sākās viss gaužām nevainīgi – es nedaudz sasirgu. Liekas nekad pa Rīgu nav ceļojuši tik daudz vīrusi kā šīs draņķīgās ziemas beigās. Cits pēc cita krita mani darba kolēģi ar visdažādākajām kaitēm – vienam sasāpējās galva, citam kauli, bet dažs pamanījās vemt vienlaidus visas nakts garumā. Parasti man patīk drusku paslimot, jo tad drīkstu gulēt, cik vien tīk. Arī šī slimošana man iesākumā tāda likās, vienīgi absolūtais bezspēks pirmajā dienā likās šausmīgi kaitinošs. Ja uzraksti e-pastu vai pacel tālruni, pēc tam sajūties tik neiedomājami slikti, ka nekas cits neatliek kā rāmi gulēt un truli blenzt ārā pa logu. Par jebkādām aktīvām darbībām, piemēram, grāmatas lasīšanu nevar būt ne runas. Šeit nāk prātā sieviešu vidū populārais teiciens, ka vīrieša ciešanas no iesnām pie temperatūras 37 grādi var būt salīdzināmas tikai ar dzemdību sāpēm. Tiešām nezinu, jo ne katram vīrietim ir tā laime piedzīvot dzemdību sāpes. Vienkārši nejēdzīgās galvas sāpes un pirmsvemšanas jušanas, kas pārņem pēc visniecīgākās fiziskās aktivitātes, ir kaut kas drausmīgi nepatīkams. Pats slimošanas iemesls – iesnas vienā nāsī, no kuras sazin kāpēc vēl sāp zobi un auss, tāds štrunts vien liekas.

Acumirklīgs glābiņš no šīm ciešanām ir miegs. Tu iesnaudies, un, kad atkal atmosties, pirmajā mirklī liekas, ka viss ir labi, nelabums ir pārgājis. Tas tā ir līdz pat pirmajai kustībai – tad viss nāk atpakaļ. Nu, ko man darīt? Acīmredzot ir jāguļ. Tā arī daru. Pret vakaru saprotu, ka pa dienu esmu nogulējis kādas astoņas stundas, un mani pārņem nemiers – ko es darīšu naktī?

Uztraukumam nav ne mazākā pamata. Arī diennakts tumšajā laikā – kā saka armijā – man iet tieši tāpat. Scenārijs nav mainījies – īsi nomodā brīži mijās ar vairākām stundām miega.

Mjā, bet cik tad var pampt? – domāju es, kad arī nākamā diena aiziet aptuveni tādā pašā miega režīmā. Pret vakaru sajūtu nepieciešamību izmērīt temperatūru – te kaut kas nav kārtībā. Jā, tiešām – 35,8. Tas nav labi. Ingrīda piezvana kaut kādam konsultatīvam dienestam – ko darīt, ja vīrs atdziest? Drāts otrā galā ļaudis ir saprotoši – vajagot mērcēt kājas karstā ūdenī, un dzert karstu tēju. Tā arī daru, vienīgi no ingvera tējas atsakos – kaut ko tik pretīgu nevaru dabūt iekšā. Jā, cita starpā, visu dienu neko neesmu ēdis – galīgi nav apetītes.

Jā, ārsta padoms izrādās vieds. Pēc kāda laiciņa atkal izmēru temperatūru – 36,5. Lai dzīvo mūsu ārsti, paši humānākie ārsti pasaulē! – jau gribas saukt, bet tad iesnaužos, bet, kad pamostos pēc stundas vai pāris, termometrs nepielūdzami rāda veco, labo 35,8. Turklāt visi vājuma simptomi atkal ir “kā uz sejas”. Ko nu? Žopa! Izrādās gulēt miegā ir kaitīgi. Varbūt mans orgānisms ir tā nomocīts, ka normāli nejutīšos nekad vairs? Nezinot, ko lai pasāk šādā “vēziskā” brīdī iemiegu. Pamostos agri no rīta – tā ap četriem, ar milzu atvieglojumu. Pie iesnām klāt gan vēl ir nācis nelāgs klepus, bet, pat nepūloties mērīt temperatūru, ir skaidrs, ka tā nav vairs pazemināta. Jūtos gana mundrs, lai visas šīs muļķības pierakstītu.