Uģis

Kadreniece sazvana mani un prasa, vai es paspēšot uz tikšanos ar lielo bosu pustrijos. Es tobrīd braucu mašīnā, un no šā vienkāršā jautājuma  man iekšā viss sagriežas ar kājām gaisā. Lieta tād, ka es pats esmu neskaitāmas reizes vai, pareizāk sakot, pārāk daudz reižu šādi lūdzis Ancei nodrošināt kāda darbinieka ierašanos. Tādas tikšanās allaž beidzas ar vienu un to pašu – darbiniekam liek parakstīties, ka viņš ir informēts par atlaišanu. Mjā, tieši vienu mēnesi pirms apaļiem 20 gadiem IBM. Vispār nekad neesmu izjutis vēlmi svinēt apaļus datumus vai jubilejas, bet tagad pēkšņi sagribas sasniegt šo atzīmi – 20 darba gadu IBM. Ja nemaldos, es būtu bijis pirmais Baltijā, kam tas būtu izdevies.

Agrāk IBM, sasniedzot šādu stāžu, tika pasniegta dāvana – zelta apročpogas. Atceros, kā vecais soms, kas bija nozīmēts par Latvijas Pārstāvniecības pieskatītāju pirmajos tās pastāvēšanas gados, lepni rādīja savējās, un novēlēja katram no mums to piedzīvot. Es melotu, ja teiktu, ka es būtu diži daudz domājis par šiem zelta niekiem 20 gadu laikā, bet tieši pēdējā gadā man šis suvenīrs nezin kāpēc sāka likties kaut kas svarīgs. Vispār, zinot stāvokli kompānijā, nevienu mirkli nešaubos, ka apročpogas man nokrāptu – es varēšu tās sev dāvināt pats. Tomēr domās es tās būtu saņēmis, ja vien mani nenoņemtu no trases tik smieklīgi īsu laika sprīdi agrāk. Mjā, un es jau biju iztēlojies, kā ielūdzu visu savu komandu pie sevis Mežaparkā kopā nosvinēt savu darba jubileju. Tagad tas viss iet secen.

Degvielas rādītājs mirgo un atgādina, ka ir jāiebrauc tankā uzpildīties. Gandrīz jau pagriežu stūri staķika virzienā, bet tad atjēdzos – vai man būtu jāuzpilda degviela mašīnā, kuru pēc pusstundas tev atņems? Līdz kantorim tikšu, bet tālāk jau vairs nebūs tik svarīgi. Bet varbūt mest riņķī un braukt pie dakterienes un paziņot, ka man ir slikti ar sirdi, un pieprasīt slimības lapu? Varētu jau, bet man negribas iet šo ceļu. Ja jau reiz atlaiž, tad atlaiž. Aiziešu ar godu. Vienīgi, ja mēģinās padzīt bez kompensācijas, iespļaušu smalkajam šefam sejā, neko neparakstīšu un došos meklēt advokātu.

Šādu sajūtu plosīts, ierodos birojā. Sataisu visvienaldzīgāko sejas izteiksmi pasaulē un dodos iekšā. Pretī nāk Uģis – mans priekšnieks ar to nolādēto čehu – Polijas-Baltijas bosu. Alešs nedaudz samulsis spiež man roku, bet Uģis ieskatās man sejā un latviski nosaka – “Nomierinies. Tev viss ir beidzies labi.” Es vienmēr esmu domājis, ka man ir pokera spēlētāja seja, kurā nav iespējams nolasīt manas emocijas, un kārtējo reizi pārliecinos, ka visi spēj lasīt tajā kā atvērtā grāmatā. Vispār es zinu, kas mani nodod – tās ir acis. Jau armijā man teica, ka saspringtos brīžos mans skatiens paliek šausmīgi ļauns. Nu jā, bez pamatīgas ļaunuma devas nav iespējams izcīnīt kauju. Uģis to mana un steidz glābt, kas glābjams, pirms es nogāžu kādu podu.

Alešs iziet uzsmēķēt, un mēs ar Uģi paliekam vieni Zilajā konferenču telpā. Mēs abi klusējam. Beigās es neizturu un prasu – “Kas notiek?” Uģis pasvītroti vienaldzīgi, man liekas, ka pat ar zināmu atvieglojumu paziņo – “Vienkārši šī ir mana pēdējā darba diena IBM.” Vau! Mans šoks ir tik acīmredzams, ka Uģis iesmejas: “Nu, kad es uzzināju, ka HR organizē tikšanos ar Alešu, sapratu, ka tas būšu vai nu es, vai tu. Armijā virsnieks nošauj virsnieku – es esmu tam gatavs. Tas ir kā profesionālajā sportā – viena nepareiza kustība, seko trauma, un tava karjera apraujas.”

Pa to laiku atgriežas Alešs, un paziņo man to, ko es jau zinu. Tad pieaicina vēl juristi Muhu-Gavnovsku tfu! – es gribēju teikt – Granovsku-Muhu, kas uzdod pāris nesvarīgus jautājumus par paraksta tiesībām pēc Uģa aiziešanas, tad tiek saaicināti visi darbinieki un seko paziņojums.

Es nespēju slēpt savu apjukumu. Lieta tāda, ka es aptveru, cik es esmu mazisks, jo skaidri sajūtu sirds dziļumos atvieglojumu un pat prieku, ka tas neesmu es, bet gan Uģis, kas tiek atlaists. Tas ir tik nožēlojami, ka es no kauna nezinu kur dēties, bet tā nu tas ir. Mjā, es, kam aiz muguras ir tik daudz lietu pelēkajā un pat melnajā zonā, eju tālāk, bet Uģis, kas salīdzinājumā ar mani ir taisnās lietas paraugs, tiek padzīts par tīro nieku.

Tad pēkšņi mani pārņem apskaidrība. Ne jau šā sūda pārkāpuma dēļ Uģi padzen. IBM ir lepni pasludinājuši, ka tiks vienkāršota korporācijas pārvalde. Tiešām 8-10 vadības līmeņi ir šausmīgi greiza lieta. Ja to salīdzinātu ar armiju, tad IBM ir pārāk daudz virsnieku pret ierindnieku skaitu. Gudra rīcība būtu samazināt uzblīdušā štāba liekēžu baru, bet šāds solis, acīmredzot, vadībai liekas pretdabisks. Tas jau būtu līdzvērtīgi kā roks pret narkomāniju vai bites pret medu. Tāpēc ir pieņemts lēmums likvidēt leitnantiņus, nevis ķerties pārlieku kuplajam majoru skaitam. Mani pazemināja par ierindnieku, bet Uģis ir līmeni par augstu šādai procedūrai, un, kā saka amīši – te mēs arī ejam.

Vienīgais izmest uz ielas kā suni darbinieku, kas gandrīz fanātiski ir cīnījies par kompāniju vairāk kā 10 gadu garumā... Bez atvaļinājumiem, liekot darba pienākumus priekšā ģimenei un personiskajai dzīvei. Es klusēju.