That Feel – Tom Waits

Well there's one thing you can't lose

It's that feel

Night on Earth, 1992

Apmēram reizi gadā noskatos arī šo filmu – līdzīgi kā ar citiem klasiķiem. Kaifs ta’ kāds! Visas epizodes ir vienkārši super – Romu te pat īpaši negribas izdalīt. Man patīk Losandželosas stāsts par divām biznesa sievietēm – kura kuru izmācīs. Rezultāts ir pārsteidzošs un vienlaicīgi pamācošs. Spēja ignorēt mobilo man gan parasti asociējas nevis ar Onkuļa Toma mūziku, bet gan kādas pavisam atšķirīgas komandas dziedāto:

And she let the phone keep ringin' as she sat there softly singin'

Pretty nursery rhymes she'd memorised in her daddy's easy chair

Tas, kā zināms, ir Dakteris Huks, nevis Veitss. Tomēr labs labu nemaitā. Kas attiecas uz Onkuļa Toma mūziku ķinī, tad man liekas, ka tā ir burtiski ieaugusi filmā, un nav nošķirama no tās.

Bone Machine, 1992

Es, protams, esmu šo klausījies agrāk, bet kaut kādu iemeslu dēļ man Bone Machine ir kapitāli piemirsies. Nu, ko lai saka? Vienkārši burvīgs albums! Lielisks savā murgainībā – neparasti labi iet iekšā. Varbūt tas ir saistīts ar neseno saules aptumsumu, mēness fāzēm vai ko citu, bet šim noteikti ir jābūt man pa rokai. Oficiāli ievest “slavas zālē” t.i., manā TOP 100 es to nevaru, jo kāds tad ir vienlaicīgi jāmet ārā. Tāpēc izdarīšu izņēmumu – de facto tas būs TOP 100, de jure pagaidām vēl nē. Cik tādu vēl būs? Sāk palikt grūti ar vietām TOP 100. Un kas notiks, ja nolemšu atkārtoti iziet cauri Boba ripuļiem?

The Black Rider, 1993

Varbūt tagad es jau pārāk daudz esmu klausījies Onkuli Tomu. Tas sāk jau nogurdināt. The Black Rider, iespējams, man visvairāk paliks prātā ar Russian Dance. Vispār šajā albumā man liekas, ka Veitss ākstās jau nedaudz pār mēru – laba daudz nevajag (tāpat kā slikta!).

Mule Variations, 1999

Beautiful Maladies The Island Years, 1998

VH1 Storytellers, 1999

Blood Money, 2002

Alice, 2002

Real Gone, 2004

Orphans: Brawlers, Bawlers & Bastards, 2006

Bad as Me, 2011

Virtuves avangards, malkas šķūnīša tehnoloģijas, dzīves paģiru piegarša... Paņēmu Klāsa 101 albumu grāmatiņu, palasīju, kas tur ir teikts par Onkuli Tomu un sajutos kā puisītis zināmajā aņukā.

Kam piemirsies – atgādinu.

“Просыпается ночью сынишка, топает в туалет и на обратном пути видит свет в приоткрытую дверь родительской спальни. Поглядел он немного и выдал:

— И эти люди запрещают мне ковыряться в носу?!!”

Noklausījos tos visus do golam. Vispār tā ir problēma. Lai varētu lietas saprast, ir vēlams visu noklausīties non-stopā. Pretējā gadījumā ir risks, ka spriedumu var ietekmēt laika apstākļi, nepatikšanas darbā vai vēl kas cits. No otras puses, nav iespējams tādus lielus apjomus aptvert. Tā es reiz mocījos ar Dilanu – arī nekas prātīgs nesanāca. Mjā, kādreiz bērnībā, t.i., studenta gados, es vēl biju spējīgs uz stundām 20 atslēgties no ārpasaules, lai dotos šādos ceļojumos. Mūzikas tad bija mazāk, un tā varēja rīkoties. Tagad, iedomājoties, piemēram, Dilana 36 studijas albumus, saproti, ka tas viss ir garām – нельзя объять необъятное – kā saka krievi. Vienīgā drošā pieeja ir katru dienu noteiktā laikā, teiksim pēc brokastīm, noklausīties vienu ripuli. Sākums vienalga piemirsīsies, bet, ja būs veiktas kādas piezīmes, gan jau izdosies ko atsaukt atmiņā. Nu, ja man būs bezgalīgi daudz brīva laika, kas var iestāties ātrāk, kā man to gribas, varbūt tā arī rīkošos.