In The Neighborhood – Tom Waits

Well the eggs chase the bacon

round the fryin' pan

Ak, Dievs! Tie 80tie... Kā tie var mani izbesīt! Es labi apzinos, ka mūzikā esmu tups atpakaļrāpulis, bet tie 80tie... brrrr. Maikls Džeksons, pops, sintezatori priekšā un pakaļā. Mūzikas industrija ir palikusi apbrīnojami vienveidīga un nomācoša savā trulumā. Es šo laiku vienkārši orgāniski nespēju "pārvārīt". Man tajā riebjas teju viss – sākot ar sintētisku popu, elektroniku un beidzot ar smago metālu un visādiem pankiem. Sabiedrībā gan cenšos šādas lietas paturēt pie sevis – ir atronami pārāk daudz tipāžu, kuriem, atceroties “saldos 80tos”, aizmiglojas skatiens, un viņi paliek gandrīz tikpat stulbi kā es pats, kad runa ir par “manu 10gadi”, t.i., laika posmu mūzikā 1965-75.

Nu, tā viņš ir. Bet nav ko te gānīt 80tos – не поймут-с. Arī 80tajos ir sastopamas daudzas pavisam klausāmas lietas. Tā kā es šeit esmu uzsācis par Onkuli Tomu, tad aprobežos ar tiem trīs, manuprāt, lieliskajiem albumiem, kurus Veitss ierakstīja šajā laika periodā.

Swordfishtrombones, 1983

Atskanot Underground, saproti, ka lirika ir beigusies – esam atkal atpakaļ realitātē. Onkulis Toms man apbrīnojami labi sapas ar to dīvaino sajūtu, kad tu braši vālē pa dzīvi, tēlodams īstu brašuli – lai arī patiesībā esi šaubu nomocīts. Lai noturētos savā lomā, un noticētu pats sev, tu iešauj pa alkohola devai, un kā tāds zombijs dragā tālāk. Galvenais nesākt pārāk daudz domāt, jo tad vēl kāds ievēros tavu vājumu. No ritma sanāk izkrist tikai naktīs, kad tevi plosa šaubas un nespēja atrast izeju no šā dīvainā stāvokļa, kas ir mana dzīve. Beigās iedegas tādas kā naida liesmas pret visu un visiem, bet visvairāk pašam pret sevi. Tādos brīžos atliek tikai doties slīcināties. Tā kā ezers ir patālu, parasti izlīdzos ar 100 gramiem degvīna, ko iepurinu rīklē tieši no pudeles. Tad liekos atpakaļ gulēt cerībā, ka varbūt beidzot izdosies iemigt. Mjā, lai rīt varētu atsākt šo visu no jauna.

Nu, tā tāda liriska atkāpe. Man patīk Swordfishthrombones ar visām viņa izdarībām. Sākot ar Underground un beidzot ar Rainbirds. Īpašais favorīts – In the Neighbourhood. Tas man atgādina Onkuļa Toma 70to gadu balādes. Tikai šī ir sanākusi tāda ieskurbusi un tāpēc klamzīga un nedaudz grīļīga uz kājām. Klausos un kaifoju.

Rain Dogs, 1985

Šis ripulis, līdzīgi kā Small Change, man liekas kaut kas īpašs. Kāpēc tā – man ir grūti atbildēt. Varbūt pie vainas visādas atmiņas un kas tamlīdzīgs. Un kur tad vēl tādi “visu laiku” gabali kā, piemēram, Time. Lai gan – nē. Patiesībā man īpaši mīļi ir tieši crazy gabali – visus te nenosaukt, bet katram no tiem ir savs smeķis un ideja. Jā, šis patlaban ir mans mīļākais Toma Veitsa albums.

Frank's Wild Years, 1987

Šis, protams, daudz neatpaliek no iepriekšējiem diviem. Kaut vai ar vājprātīgo Innocent When You Dream. Vispār ju-ju gabali arī šeit ir vienkārši super. Vienīgi varbūt pietrūkst kā mierīgāka, ko arī vienmēr gribas dzirdēt kaut vai lai saglabātu garīgo līdzsvaru.

Jebkurā gadījumā 80to Toms Veits man ir absolūti topā. Tāpēc es arī te iepriekš tā gānījos par 80tajiem, jo Rain Dogs manās acīs (ausīs) ir 80to labākais albums.