Sirdsapziņas tīrība

Saņemu prieka vēsti – es jau pirmdien drīkstu atlaist darbinieku, kura man noteikti ļoti iztrūks darbā un kurš patiesībā neko nav noziedzies. Velti es mēģināju pierādīt, ka apstāklis, ka Pāvelam pieder daļas citā IT kompānijā ir tikai potenciāls interešu konflikts, kas ir jālikvidē, nevis jau pastrādāts noziegums, par kuru pienākas sods. Kļuvu pat tik ekstrēms, ka uzvaicāju smalkajai kadreniecei, kā man sodīt tādu darbinieku, kas patiešām ir izmantojis savu pozīciju kompānijā, lai gūtu sev kādu labumu? Ja jau par potenciālu interešu konfliktu mēs atlaižam, ko darīt tad? Vai man jāmeklē duncis un jāveic rituālslepkavība? Ar humora izjūtu kadreniecei diemžēl ir pašvaki, viņa pasauc palīgos Polijas-Baltijas šefu, un divatā piespiež mani parakstīt papīru par Pāvela atlaišanu. Tikai tā mēs varot saglabāt sirdsapziņu tīru, beigās piebilst Alešs.

Jā, sirdsapziņas tīrība ir baigā lieta. Neviļus iedomājos par līdzīgām lietām pagātnē. Atceros, kā vienu kolēģi uzvilka “uz dakšām” par sliktu, nepareizu, t.i., vienkārši nekvalitatīvu atskaitīšanos par dienesta mašīnas izmantošanu. Soda mērs nebija pārlieku bargs – dienesta auto viņam tika liegts. Nekas īpašs, ja vien kā paraugs netiktu rādītas Kārļa atskaites. Tur akurāti, mells uz balta bija rakstīts “Klienta apmeklējums. Rietumu Banka. 50 km”. Nebija tikai paskaidrots, ka IBM ofiss tobrīd atradās Vesetas ielā 9, bet Rietumu Banka – Vesetas 7.

Tajos laikos es strādāju Personālo Sistēmu Grupā, un, lai iegūtu IT konkursiem uzvarošas cenas, mēs kopā ar otru Mārtiņu, kas strādāja distribūcijā, pielietojām visu mūsu radošo fantāziju, lai panāktu nospraustos mērķus. Korporatīvās atlaides tika izmantotas pa labi un pa kreisi, bet, ja tie bija entry produkti, tad vēl tika miksētas ar skolu atlaidēm, kuras bija spēkā neatkarīgi no peļņas procenta. Un tā tālāk un tā joprojām. Te kādu dienu pieteicās auditors, kas gribēja pārliecināties, vai cenas un atlaides tiek piemērotas pareizi un pamatoti. Pārrunāju to ar Mārtiņu, un sapratām – vai nu viltojam visus dokumentus, vai arī būs “zars”.

Nekad pirms un pēc tam neesmu sastapis tik laimīgu auditoru. Trīs dienu vietā viņš auditā pavadīja trīs stundas. Dokumentus viņš atrada vienkārši ideālā kārtībā. Pēc tam es vēl viņus aizvedu uz Vecrīgu, lai parādītu, cik Rīga ir skaista, bet pēc tam nogādāju lidostā. Prieks bija sastrādāties.

Un kas būtu, ja Uģis par to “vēzisko” vēstuli būtu noklusējis? Visticamāk viņš netiktu atlaists. Ja tomēr to vēstuli kāds slīpēts izmeklētājs vēlāk pamanītu, rezultāts būtu cik garš, tik plats – Uģi atlaistu. Kāda starpība? Pateikšu kāda – tā ir sirdsapziņas tīrība.