How Fragile We Are – Paul Simon

Tomorrow's rain will wash the stains away

But something in our minds will always stay

Es nezinu kāpēc, bet neizjūtu lielu vilinājumu rakstīt par Stinga un Saimona kopējo koncertu, kuru sanāca apmeklēt Stokholmas Globe Arēnā. Lieta tāda, ka pie biļetēm tiku pavisam nejauši – šis bija neplānots pasākums.

Stings man liekas simpātisks – šeit varētu piekrist Uģim, kas pateica apbrīnojami trāpīgi – “Stings ir gudrs un labs.” Savukārt par Polu Saimonu es tā noteikti neteiktu. Manās acīs viņš ir ģeniāls, bet par viņa raksturu man ir grūti spriest. Pirms kāda pusgada mani sasniedza medijos publicēta ziņa, ka Pols ir sakāvies ar sievu, kā rezultātā abi ir nogādāti policijas iecirknī... Bet varbūt, ka viņa pirmā sāka?

Tomēr gribas kaut ko pierakstīt, jo nevēlos, lai šis vienkārši lieliskais piedzīvojums tā vienkārši aizmirstos. Jā, pie biļetēm nokļuvu diezgan īpatnējā veidā – caur ģīmjgrāmatu. Turklāt tās man pārdeva cilvēks, kuru es dabā nepazinu. Vispār jebkura nevirtuāla saskare mani neizsakāmi mulsina, jo esmu aplam nekomunikabls cilvēks. Ar gadiem gan esmu iemācījies to slēpt.

Tad, lūk, tagad man ir biļetes, bet Spulgacītis (pēc pases – Uldis) man ierāda pilnu loģistiku – kā ceļot, kur apmesties kā arī vēlāk palīdz man visu to realizēt. Par to es esmu viņam pateicīgs, jo vairāk par visu man riebjas kārtot praktiskas dabas jautājumus. Jā, aizmirsu pateikt, ka Uldis un viņa čoms Uģis arī apmeklē šo pasākumu. Patiesībā viņa ierosmes vai rosības dēļ ģīmjgrāmatā man vispār sanāca šis ceļojums uz Stokholmu un Globe Arēnu.

Pati arēna ir kaut kas neticami liels. Mūsu vietas ir 3. balkonā, ja tā var izteikties. Tas ir gandrīz pie ēkas griestiem, un, rāpjoties pa kāpnēm, man prātā ataust nebeidzamie kāpumi Anapurnas trekinga laikā. Kad saproti, ka te ir kāda kļūda – tik traku rāpšanos pa trepēm nevar paģērēt no cilvēka, izrādās, ka esam nonākuši galā. Skats uz arēnu no augšas ir vienkārši fantastisks. Tikai to pavada bailīga sajūta – gluži kā stāvot kraujas malā. Liekas – viens neuzmanīgs vai kļūmīgs solis, un es novelšos pāris simts rindu zemāk. Ienāk prātā pat tāda idiotiska doma, ka labāk to izdarīt jau tagad – pirms tur lejā nav sanākuši cilvēki. Man takš nav civiltiesiskās apdrošināšanas.

Drīz arēna ir pilna, un koncerts sākas. Godīgi sakot, Stings mani pārāk neinteresē, jo relatīvi nesen biju uz viņa konci. Savukārt Saimonu neesmu redzējis nekad – kaut arī viņa mūziku burtiski dievinu.

Nu tad šie abi rauj vaļā. No sākuma kopā, bet pēc pirmajiem pāris gabaliem Saimons notinas, un Stings paliek viens pats. Tas ir, protams, ne jau gluži viens – uz skatuves bez viņa ir vēl pūlis muzikantu un vēl neiedomājams daudzums dažādu mūzikas instrumentu. Trīs bungu komplekti, neskaitot lielas bungas, ko var rībināt ar rokām abos flangos. Tad vienā malā visādi taustiņinstrumenti, klasisko koncertflīģeli ieskaitot. Otrā pusē izvietojas taures – viens pat periodiski spēlē tūbu – bet priekšā ģitāras un visi pārējie. Vēl kādai meitenei ir iedalīta backing vocalist loma. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, izteikšu savas aizdomas, ka tieši viņa piedeva abu vairs ne tik ļoti jauno dziedātāju balsu skanējumam krāsainību. Kritiskajos brīžos, saprotams, viņi dziedāja solo, bet noturēt to visu laiku līdzenu palīdzēja šī dziedātāja.

Jā, koncerta laikā Stings ar Saimonu uz skatuves mainās vairākas reizes, un parasti muzicē tik ilgi, ka gandrīz piemirstas, ka bija vēl arī tas otrs. Stings dzied savas labākās dziesmas, un dara to lieliski. Vispār man ir sajūta, ka publikai viņš ir mīļāks vai populārāks par Saimonu. Dažkārt abi tomēr dzied kopā, bet ar pāris dziesmām mākslinieki ir samainījušies. Te mēs nonākam arī pie pirmās lietas, no kuras man uzmetas zosene – Pols dzied How Fragile We Are. Negribu aizvainot Stinga fanus, bet Pols to dara labāk par dziesmas autoru – vienkārši pasakaini. Tālāk seko dīvainākais. Izskatās, ka visvairāk grūtību Polam sagādā paša dziesmas. Misis Robinsone skan relatīvi paskumji. Labāk sanāk gabali no Graceland – tos Pols koncerta gaitā nodzied praktiski visus.

Liekas, ka pamazām gan dziedātāji, gan zāle iesilst, un beigās panesās pavisam jestri. Pols dzied You Can Call Me Al un dejo, bet mirkli vēlāk abi kopā rauj vaļā Cecīliju. Nobeigumā skan Bridge over troubled waters, ko dzied pārmaiņus. Tas man, iespēkams, tā ir tīri personiski, bet man liekas, ka Stings Saimona gabalus dzied pārāk skaļi, nespēdams sajust melodijas smalkumu. Skan nedaudz brutāli – kā Volgas burlakām.

Tomēr tas ir sīkums priekš Dieva vaiga. Koncerts, kas gluži nemanāmi ir ildzis trīs stundas, ir pienācis pie beigām. Izskaņā abi dienas varoņi paliek uz skatuves divi vien un akustisko ģitāru pavadījumā nodzied kādu dziesmu, kuru – sev par lielu jaunu – es nespēju atpazīt. Tomēr sajūta paliek – Stings un Saimons kopā uz skatuves.