Goin' Down Slow – Tom Waits

Well It's a quarter a three

digging on me

and going down, going down slow

Pēdējā laikā man pastiprināti gribas klausīties Onkuli Tomu. Viņš, protams, ir viens no maniem visu laiku favorītiem, bet viņu klausīties ir sanācis salīdzinoši maz. Lieta tāda, ka es jau vairākus gadus nomoku sevi ar jaunas mūzikas meklējumiem. Šī nodarbe no sākuma man likās tik aizraujoša, ka es aizmirsu ne tikai savas iemīļotākās lietas muzonā, bet gandrīz par visu pasaulē, tajā skaitā savu maizes darbu, un teju visu savu laiku veltīju bezcerīgiem klejojumiem mūzikas pasaulē. Protams, pēc kāda laika iestājās krīze – aptuveni gadu pēc šī manas jaunības kaislības uzliesmojuma.

Tomēr drīz es tiku pāri šim vājuma brīdim, un paplašināju savu muzikālo meklējumu horizontu, iekļaujot tajā arī džezu, un atkal kādu laiku jutos laimīgs. Par labu esam atrasto mūziku es atšķiroju lielākos 4-6 stundu garos apkopojumos, no kuriem centos atlasīt tos labākos vai saderīgākos – veidoju kompilācijas. Šis process man atgādina zelta skalošanu – atsijātie gabali likās kā zelta graudi. Tas arī bija viss, kas man palika no garajiem meklējumiem. Tomēr arī tas nav maz, jo savādāk es paliktu pavisam bešā – es nespēju atcerēties un domās pārvaldīt tik plašu materiālu.

Jā, tie ir tipiski failu patērētāja paradumi. Tam ir noteikti trūkumi, jo ne jau visa mūzika tev tā uzreiz atklājas – dažkārt ir nepieciešama piestrādāšana. To var panākt tikai klausoties veselu albumu no vietas un darot to atkārtoti, nevis kā mērkaķim lēkājot pa failiem, ko var salīdzināt ar garnējuma ēšanu īsta ēdiena vietā. Tomēr pilnībā no kompilāciju veidošanas tā uzreiz atteikties ir grūti, jo tas neapšaubāmi ir efektīvākais veids, kā apgūt jaunu materiālu.

Tad kaut kā panesās TOP 100 albumu sarakstu publicēšana ģīmjgrāmatā, kas man bija kā svētki – virkne izcilu mūzikas pazinēju dalījās ar saviem iemīļotākajiem albumiem. Es, protams, šos sarakstus saglabāju, un vēlāk izgāju tiem cauri. Tie bija visai atšķirīgi – parasti ļoti interesanti. Tikai viens izrādījās riktīgi kaitinošs, bet kas ir viens “sūnains” TOP 100 salīdzinājumā ar jūru tiešām labu lietu. Ne jau viss man tur patika – nebūt nē, bet šie "ceļojumi" bija vienkārši satriecoši aizraujoša nodarbe. Es visu laiku centos iztēloties, kāds ir šis cilvēks, un kā viņš varētu būt nonācis pie šāda rezultāta. Visinteresantākais, saprotams, bija Dekaels, kuru saprast nav lemts mums. Vienīgā iespēja gūt atbildes uz mani interesējošiem jautājumiem ir ieliet viņam prāvāku vīna glāzi, jo tad viņš it kā atveras, t.i., sāk runāt. Savādāk viņš ir vēl noslēgtāks cilvēks par mani.

Grūtāk ir ar tikai virtuāli pazīstamiem tipiem, piemēram, Rinaldu. Fui! Samelojos - viņš nav man pat paziņa ģīmjgrāmatā. Laikam būs kāds no Spulgacīša draugiem. Viņš, līdzīgi kā Māris, mitinās elektroniskā muzona pasaulē. Tas nav mans stils, bet papētīt to vienalga ir interesanti.

Savādāk ir ar Klāsu, Ainaru un Kristapu. Par viņu iemīļotajām lietām ir sanācis tik daudz spriest vai arī par tām lasīt (Kristaps raksta blogu), ka šeit viss liekas tuvs un pazīstams. Ainars velk deķīti blūza virzienā, Kristaps indie, bet Klāsam vienkārši patīk viss, kas ir labs. Kašķēties te var tikai par niekiem - piemēram, kas ir krutāks Gilmors vai Voterss?

Beigās es apmierināts kā zilonis sāku revidēt savu TOP 100 un miksēt tajā iekšā lietas, kas man tā riktīgi ir iepatikušās. Mjā, un tad tas arī sākās – es sapratu, ka esmu nojūdzies – sāku staigāt pa riņķiem. Te man iepatīkas viena lieta, bet nākamajā naktī jau cita, bet iepriekšējā jau kaitina. Es mēģinu saprast sevi, bet jo vairāk cenšos, jo sliktāk paliek. Pie visa tā es ievēroju, ka nespēju iegaumēt, kurš kurā brīdī man ir paticis un kāpēc. Galvā ir izveidojusies gatavā putra, un es esmu palicis galīgi lemt nespējīgs – kaut kāds sviests!

Lai nenojuktu pavisam, brutāli nofinalizējos. Nav svarīgi, vai labi, vai slikti. Galvenais ir nepalikt ilgstoši šādā stāvoklī – smadzene man ir tikai viena, un ilgstoši to čakarēt nedrīkst.

Tagad esmu apstājies, un mēģinu saprast – ko tālāk? A, neko vairs tālāk! Man gribas klausīties Onkuli Tomu. Salieku visus albumus strīpā un sāka no kreisā stūra – tas ir Early Years,

Early Years, 1971

Onkuļa Toma firmas zīme ir viņa rūcošā balss, ko kāds kritiķis raksturojis ļoti tēlaini – tā ir ilgstoši mērcēta burbona mucā, tad žāvēta kūpinātavā, bet beigās tai pāris reižu pārbraukts pāri ar auto. Lūk, kā vajag izteikties! Man diemžēl tā nesanāk – nav vērts pat mēģināt.

Jā, klausoties Early Years, vēl negribas saukt Veitsu par Onkuli Tomu – viņš vienkārši vēl nav sasniedzis šo līmeni, jo dzied balsī nevis rūc, kā to dara vēlāk. Tā ir salīdzinoši vienkārša mūzika ar ģitāras vai klavieru pavadījumu. Lai arī tas nav – kā jau teicu – īsts Onkulis Toms, tomēr man Early Years ir īpaši mīļš – vienkāršs un bez kādām īpašām pretenzijām.

Nesen kāds džeks, kas aizraujas ar sintētisko mūziku un elektroniku, par šādu stilu izteicās samērā nicinoši, salīdzinot to ar dziedāšanu un ģitāras strinkšķināšanu vakarā pie ugunskura. Jā, salīdzinājums ir vietā, tikai, kur šamais lieto mīnus zīmi, es lieku treknu plusu. Tieši to es mūzikā vērtēju visaugstāk – vienkāršību. Nekas nav samudrīts, netiek izmantoti dažādu elektronisku ritmiņu miksēšana un tamlīdzīgas izdarības. Es vispār arvien vairāk virzos akustiskās mūzikas virzienā – mani nereti kaitina pat elektrisko ģitāru izmantošana.

Mīļākais gabals šajā izlasē, kas tika izdota gadus 20 pēc tās ierakstīšanas, man ir Had Me a Girl – vienkārši cool. Es no dziesmas, kā tas ar mani mēdz būt, parasti atceros un pie sevis atkārtoju vienu frāzi. Šajā gadījumā tā ir And my doctor says I'll be alright, but I'm feelin’ blue. Visi kā viens apgalvo – būs labi, bet man ir skumji. Kāpēc tā? Nezinu. just feelin’ blue.

Closing Time 1973

Albums sākas ar Ol' 55. Klausos un jūtos nedaudz vīlies. Te ir tā retā reize, ka Onkulis Toms mēģina ielikt dziesmā kādu devu patosa. Protams, tas nav tik briesmīgi kā Eagles versijā, bet tomēr skan kaut kā neīsti, pat falši, salīdzinājumā ar veidu, kā tas tiek dziedāts Early Years. Varbūt tas izklausas paradoksāli, bet tā gabala spēks ir trauslumā vai ievainojamībā, ja drīkstu tik murgaini izteikties. Vispār to var saukt arī par patiesumu. Tikai balss un ģitāra – tas ir vienīgais pareizais veids, kā izpildīt Ol' 55. Jā, šī versija nav tā veiksmīgākā. Protams, tas ir čum labāk par Eagles, kas velk baznīcas himnas virzienā – vienkārši perversi.

Man patīk Closing Time, bet mani nepamet sajūta, ka pirmā “oficiālā” albuma darināšanas atbildība vai arī vēlme iepatikties publikai vai ierakstu kompānijai, uzliek savu spiedogu uz Veitsu – viņš ir mazāk patiess pret sevi, kādu esam pieraduši viņu redzēt. Protams, varbūt tie ir mani traka suņa murgi; turklāt, ja vēlāk nebūtu izlaisti Early Years, mēs vispār nekad neuzzinātu par šādām niansēm.

Jā, nevaru nepamanīt, ka Early Years bija vairāk mūzika pirmselektriskā Dilana stilā, kamēr Closing time iezīmē virzīšanos uz blūzu un džezu. Protams, tas ir manā izpratnē par muzikālajiem stiliņiem, kas man nekad nav bijusi pārāk akurāta.

Vispār – ko tur liegties – man nenormāli patīk Veitss pie klavierēm. Šajā diskā varbūt nedaudz salkans, bet tas tikai salīdzinot to ar viņa vēlākā perioda darbiem. Patiesībā – vienkārši foršs.

The Heart Of Saturday Night, 1974

Pagrieziens džeza virzienā turpinās. Dažu brīdi var jau nojaust avangardiskus toņus. Tomēr šis ir vēl mierīgais Onkulis Toms, bez kādiem baisiem vijeboniem, kas vēlāk kļūst viņam par otru dabu.

Pilnīgi bezsakarā nāk prātā kāda Okudžavas dziesmiņa, par muļķiem un gudrajiem. Tās beigās viņš saka, ka gribētos kaut ko pa vidu, bet kur gan lai tādu ņem? Veitsam brīžam tā ir – vai nu viņš ir pārāk mīļš – kā pieradināts mājas mopsis – vai arī tik nemaņā skarbs, ka burtiski pārbauda tavu pacietību – cik daudz avangarda vienās rokās ir iespējams izturēt.

Nighthawks at the Diner, 1975

Kur lai tādu ņem? Te tāds ir! Veitss “dzīvajā” ir vienkārši lielisks – ar jokiem, starpspēlēm un lieliski izpildītām lietām. Tas manī stiprina pārliecību, ka vienīgais pareizas veids kā baudīt Onkuli Tomu ir mazā piesmēķētā bārā, kur puisis sēž pie rojāļa, blakus basists ar lielo verķi un vēl kāds, kas nu tur piederas – trompete vai saksis. Jā, tādu es iedomājos ideālo veidu, kā patērēt šādu mūziku pareizajā noskaņā un stilā. Kādreiz tas viss neko nemaksāja vai arī maksāja pietiekoši maz. Mūsdienās šāds koncerts diemžēl, ja arī būtu iespējams, tad tikai priekš saujiņas izredzēto – miljonāru, ģēniju un supertstāru. Īsāk sakot, vienīgi tiem, kas visticamāk tā pa īstam to nemaz nespēj novērtēt.

Vispār ir grūti iedomāties, kāda atmosfēra valdīja Ņujorkas mūzikas bāros un klubos 60to beigās un 70to sākumā. Tagad atliek tikai minēt, kāda varēja būt the heart of Saturday night.

Small Change, 1976

Wasted and wounded... un manī viss sagriežas – Small Change man ir TAS ALBUMS. Pirms tā es biju spējis kaut kā vairāk vai mazāk pretoties Onkuļa Toma valdzinājumam, bet te nu tas ir, un man nav vairs glābiņa. Turpināt izlikties, ka jūtu “dziļāk un savādāk”, protams, ka varu, bet kāda tam nozīme, ja gribas šo albumu klausīties vēl un vēl.

Te acīmredzot ir jāpaskaidro, ka bezkritiskais fanātisms ar kādu Rīgas publika uzņēma Tomu Veitsu mani neiedomājami kaitināja, un es nolēmu, ka es jau nu gan akli nepadošos šai masu psihozei – es vienmēr esmu lepojies ar spēju neatkarīgi spriest un nepakļauties pūlim. Mjā, bet te nu es esmu piepeldējis – ilgāk izlikties, ka Onkulis Toms nav teju pats, pats izcilākais vecis mūzikā vairs nav iespējams.

Tā, protams, bija apkaunojoša kapitulācija, bet toties kas par baudu! Pēc tās es varēju daudz nedomājot ļauties šim kaifam, ko Veitss varbūt joka pēc bija nosaucis par Small Chnage. Manā gadījumā change bija vienkārši tremendous. Vistiešākais sitiens zem jostas vietas man bija I Wish I Was in New Orleans. Kā viņš to darīja! Katrs vārds, frāze, intonācija, nopūta mani burtiski pārcēla citā realitātē.

Well, I wish I was in New Orleans, I can see it in my dreams,

Arm-in-arm down Burgundy, a bottle and my friends and me

Es nezinu, kas mani šajā mūzikā tā paņem. Varbūt tas vienkāršais fakts, ka esmu alkoholiķis, un šad un tad tā jūtos – the piano has been drinking – not me. Vai arī I got a bad liver and broken heart, bet, ja kas – I don't have a drinking problem, 'cept when I can't get a drink.

Jā, Small Change man ir – kā jau iepriekš teicu – TAS ALBUMS.

Small Change got rained on with his own thirty-eight.

Foreign Affairs, 1977

Šis albums liekas kā Small Change ēnā – līdzīgi kā Darks Side of the Moon sekojošie ripuļi Pink Floyd. Šeit gan starpība nav tik izteikta, bet zināma līdzība noteikti ir saskatāma. Tāds piezemētāks albums. Patiesībā biju pat aizmirsis, ka arī tāds ir bijis.

Blue Valentine, 1978

Ar šo Onkulis Toms paliek tāds kā “elektriskāks”, ja var lietot tik kretīnisku teicienu. Lai arī ko es neteiktu par to, kā es cienu tikai un vienīgi akustiskos instrumentus, šis man kaut kā ideāli aiziet “līdz centriem”. Valentine ir tāds asāks, lai arī solene skan sapņaini. Visu asumu veido Veitss pats. Jā, tās tev vairs nav balādes klavieru pavadījumā. Veidojas tāda blūziska sajūta.

Šis ir pirmais Onkuļa Toma albums, kuru iegādājos CD formātā kaut kad 90-tajos, kad atkal atsāku kolekcionēt muzonu. Tas gan nebija kā agrāk – mana attieksme bija stipri pamainījusies kopš tīņa gadiem. Kādreiz es lietas vācu drūmā fanātismā, bet tobrīd mani vadīja sajūta “nice-to-have”. Pirāts visu piedāvāja par tik smieklīgi zemām cenām, ka varēju pirkt, kas ienāk prātā.

Pirms Blue Valentine Veitss man bija sarakstīts 2 kasetēs, kur pamatā bija tikai balādes. Albuma vijoļainais sākums mani toreiz nedaudz šokēja, bet tālāk viss aizgāja pa zorti. Īpaši patika Christmas Card From a Hooker in Minneapolis – tas man vairāk atgādināja ierastās Veitsa kompozīcijas.

Vispār jau ir grūti kritiski izteikties par Onkuli Tomu, kad vienā vai otrā veidā man patīk viss, ko viņš dara.

On Broadway, 1979

Šis liekas, ka ir pa pusei kreiss koncertnieks, kas netiek pieminēts Onkuļa Toma “oficiālajos” sarakstos. Ierakstīts, laikam, Austrālijā – acīmredzot par godu Waltzing Matilda.

Ne ar ko īpašu nav ievērojams, ja neskaita divi lietas. Vienkārt, ar ārkārtīgi interesantu džeza-blūza instrumentalizāciju. Kā otrs ir jāmin bēdīgais fakts, ka Onkulis Toms ir palicis praktiski bez balss – pat kārtīgi norūkties viņam ir grūti. Visa koncerta garumā viņš mēģina dziedāt dažādos veidos, meklējot, ko viņš vēl var iespēt, t.i., no sevis izspiest, un kas vairs galīgi neskan. Tāpēc ir daudz čukstu, sēkšanas un tamlīdzīgu izdarību. Lai gan varbūt, ka tā ir domāts – kas to tik smalki var zināt.

Heartattack & Vine, 1980

Turpinās Onkuļa Toma kustībai elektriskajā virzienā. Tagad klāt nācis vēl hammond sintezators. Manās acīs (ausīs) viens no izcilākajiem Onkuļa Toma darbiem – lai arī neesmu ievietojis to kategorijā “pats, pats”, t.i., tam nav atradusies vieta manā TOP 100 albumu listē – tika novietots tuvākajā rezervē. Daudziem šādas listes sastādīšana ir tāda virtuāla nodarbe. Priekš manis tie ir albumi, kuriem ir jābūt man pieejamiem 7x24 – tātad jābūt manā debilajā telefonā. Vēl bez tā, es savus TOP 100 vēlos iegūt vinila formātā – priekš manis tā ir sava veida Rokenrola Slavas Zāle.

Jā, viena lieta no šā albuma vienmēr būs man TOP 10 – turklāt runājot par dziesmu, nevis albumu sarakstu. Nav grūti atminēt, ka ar šo es domāju Jersey Girl. Varat teikt man ko vēlaties – ka gabals ir pārāk cukurains, salkans vai kā savādāk šo dziesmu vai mani apsaukāt. Mana atbilde vienmēr būs viena un tā pati –

Nothin' else matters in this whole wide world,

When you're in love with a jersey girl,

Sing sha la la la la la la.

1982 One From The Heart
Tāda mīļa mūzika – daudz dzied kāda kundzīte, Onkulis Toms mazāk. Ja nebūtu teikts, ka tā ir mūzika filmai, varētu padomāt, ka Veitss ir samīlējies līdz ausīm. Lai gan varbūt, ka tieši tā arī ir.