Ja tu draudziņ nezini – Viktors Lapščenoks

Ja tu, draudziņ, nezini,

kur ir laime tava,

nemeklē to pudelē, pudelē tās nava.

Nesen Tīmeklī manai acij uzkrita dīvains virsraksts “Ģīmjgrāmatas lietotāji nav laimīgi”. Biju pārsteigts. Sākumā pat izlasīju ačgārni – “ir laimīgāki”, jo kā gan savādāk? Dabā cilvēkam draugu nemaz tik daudz nava, bet ģīmjgrāmata ļauj sapazīties ar dažādiem interesantiem tipāžiem, par kuru eksistenci ir bijusi tikai neskaidra nojausma, bet parunāt vai kā savādāk apmainīties ar domām ar viņiem nebija iespējams. Tagad toties var ne tikai sekot viņiem, bet dažkārt pat izkašķēties. Man tā reiz gadījās ar Gundaru Āboliņu – aktieri, kuru es uzskatu, ja ne tieši par pašu labāko, tad, mazākais, par vienu no labākajiem, kāds mums ir. Jā, tas nebija pārāk forši, jo sabojāja manu viedokli par Āboliņu – izrādās, ka mūsu uzskati par visai nopietnām lietām ir diametrāli pretēji. Tas, protams, pie nosacījuma, ka tas tiešām bija tas slavenais aktieris, nevis kāds trollis – ir tik viegli krāpties ar identitāti ģīmjgrāmatā. Vispār es viņu strīda karstumā arī nolamāju par trolli. Bet tad iejaucās visādi slaveni tipāži no malas, kas paziņoja, ka es pats tāds. Man, lūk, bildē seja ir ēnā, kamēr Āboliņš ir nofočējies fasā ar visām savām neparasti kuplajām ausīm. Varbūt es patiešām esmu trollis? Atklājums.

Daudz interesantāk ir ķīvēties, piemēram, ar Arvi. Viņš nereti šārē provokatīvas, t.i., neviennozīmīgi uztveramas ziņas, un pēc tam priecājas, kā cilvēki strīdas. Tas gan nenozīmē, ka viņš pats neiesaistītos diskusijās. Reiz viņš pat nospieda mani uz lāpstiņām pēc visiem likumiem. Arvim izdevās panākt tādu stāvokli, ka es biju spiests publiski atzīt savu maldīšanos. Cita starpā, reālajā pasaulē ar mani tā nekad nav atgadījies. Iemesls tam, manuprāt, ir izcilu oponentu trūkums. Pareizāk sakot, ne tikai izcilu, cik spējīgu strīdā neaizsvilties. Savādāk, protams, gudrākais cilvēks, ar kādu man ir jelkad sanācis debatēt, ir mana vecākā meita. Patiesībā es allaž mulstu sarunā ar viņu – tik ļoti viņa ir pārāka par mani. Tomēr viss viens – kareivīgums manī un viņā ir pilnīgi identisks, un, lūk, visa kompānija, kas vēl mirkli atpakaļ ir omulīgi vadījusi vakaru, neviļus ir kļuvusi par liecinieku mūsu bezkompromisa ķīviņam. Tas nereti beidzas vai nu ar asarām vai arī ar tik neizsakāmu aizvainojumu, ka liekas tagad, kad tas viss ir pateikts, droši vien mēs nekad vairs nesalabsim. Tomēr pēc pāris stundām mēs viens otram atvainojamies un lūdzam piedošanu. Parasti vaina ir manā pusē, tomēr īstais iemesls jau nav vaina, bet mūsu raksturu līdzība. Dekaels, piemēram, iespējams ir vēl gudrāks par Lāsmu, bet viņš strīdos nekad neiesaistās. Pārāk atšķirīgas mentalitātes.

Nuja, bet atpakaļ virtuālajā pasaulē. Mani mulsina neparasti lielais sieviešu skaits ar kurām sanāk kontaktēt. Vispār, ja godīgi, man vienmēr ir labāk paticis komunicēt ar daiļo dzimumu kā ar vīriešiem. Iemesls tam varētu būt meklējams apstāklī, ka sieviešu loģika vai domu gājiens man ir svešāks, un tāpēc tērzēt ar viņām ir krietni interesantāk. Tā tas ir, iespējams, tāpēc, ka bērnībā un jaunībā es biju aplam bikls, un ar dāmām man reti kad sanāca tā no sirds izrunāties. Tomēr kaut kas mani baida šādās virtuālās draudzībās, jo dažas meitenes cenšas pāriet uz privātu saraksti, kas liek man justies neērti. Ej nu sazini, kas tur vienai otrai ir prātā. Vēl mani baida, ja kāda lielos daudzumus publicē mīlas dzeju vai arī pate izplatās par šo tematu – lai arī it kā ne pie viena konkrēti nevēršoties.

Lai arī kā tas nebūtu, man ir prieks, ka varu, piemēram, katru dienu saņemt ievērojamu cilvēku jubileju atgādinājumus no Silvijas. Ingrīda saka, ka mēs esam redzējušies ar viņu kādreiz pie Kriša, bet es neatceros. Ir interesanti, ka Silvijai patīk daudzas lietas, par kurām fanoju arī es – sākot ar Dr. Hook un CCR dziesmām, un beidzot ar krievu klasiskajiem ķiņiem – “Briljanta roku”, “Rudens maratonu” un tml. Man gan ir drusku kauns, kad, apmainoties ar citātiem, var manīt, ka Silvija izmanto savu fenomenālo atmiņu, kamēr es savas replikas zvejoju Tīmeklī. Es esmu tipisks sava laikmeta cilvēks – manu domāšanu ir samaitājis internets.

Katru draugu atzīmēt nav iespējams – Klāss, Ainars, Uldis, Uģis un vēl daudzi citi ir spožas personības, un patiesībā man katru rītu vajadzētu iesākt ar paklanīšanos Cukerberga ģīmetnes priekšā. Viņš izdomāja šo sistēmu, kas ļauj šādas pazīšanās iedibināt un attīstīt. Tomēr ir teiciens, ka laba daudz nevajag (es vienmēr piemetinu, ka slikta arī nē). Es esmu par daudz sapinies sociālajos tīklos, kuru diskrētajam šarmam pretoties es vienkārši neesmu spējīgs. Diemžēl tas paņem pārlieku daudz laika, un man ir jāatgriežas pie muļķīgā pašdisciplīnas jautājuma. Nevar taču visu savu reālo dzīvi pakļaut virtuālajai. Tāpēc nolēmu samazināt devu, bet iesākumā kādu nedēļu vispār nodzīvot bez ģīmjgrāmatas, lai atgūtu sajēgu, kas ir reāls, bet kas virtuāls. Uj, grūti būs, bet atcerēsimies – “Slīcēju glābšana atrodas pašu slīcēju rokās!”