The Last Trip To Tulsa – Neil Young

I heard a siren scream

Pulled over to the corner

And I fell into a dream

Jā, kādreiz tāpat nāksies to darīt – tur nu Klāsam ir 100% taisnība. Vispār es jau labu laiku esmu tam briedis – Nīla Janga albumu secīgai izpētei. Tagad, rakājoties pa arhīvu, pamanu, ka man visi albumi ir savākti aš dubultā – tātad briedis es tiešām esmu ne pa jokam. Ka tik nebūšu pārdedzis!  

Interesanti, kas mani ir kavējis agrāk ķerties klāt šim pēc izskata salīdzinoši atbaidošajam tipāžam? Iemesls varētu būt Klāss pats. Mani nepamet sajūta, ka Ķlāss domā, ka es kaut ko rubīju mūzikā, un viņa atgriešana uz zemes šajā jautājumā (es esmu mērens dunduks) varētu iedzīt viņu otrā galējībā, ka varbūt mēs vispār pārstātu pazīties. Man tas būtu ārkārtīgi nepatīkami, jo nav jau nemaz tik daudz cilvēku pasaulē, kuru domas ir respektējamas – pat ja tu otra viedoklim nepiekrīti. Man ir interesanti saņemt viņa komentārus par mūziku, kuru klausos, turklāt Klāss man ir ierādījis tik daudz jaunu lietu, ka ir brīži, kad es pats vairs nesaprotu, kas es esmu un kas man patīk. Pasaule mainās, viss ir relatīvs, un vienīgais, kas liekas tiešām kā vērts, ir process, kad tu gremdējies vienā vai otrā muzikālā universā – to izrādās ir pulka vairāk, nekā man bija licies, kad biju četrpadsmit gadus vecs. Jā, Klāss man ir atklājis vai palīdzējis atklāt daudz lietu, kuras tagad uzskatu par aksiomām (tipa –“kurš ta’ to nezina!”) uz kā lielā mērā balstās mana pašreizējā mūzikas uztvere.

Bet attiecībā uz Jangu viss sākās ar Klāsa 101 albumu grāmatu vai precīzāk ar Tonight’s the Night. Man ir piefiksētas tās sajūtas – “Es gan nevaru teikt, ka nebūtu Jangu agrāk zinājis, bet es, godīgi sakot, nevarēju viņu ciest. Sanāca dīvaini – es gandrīz Jangu nemaz neklausījos, bet uzreiz pateicu, ko par viņu domāju. Tā kā Jangs bija pēdējais, tad viņa mūzika turpināja skanēt, kamēr es koriģēju rakstīto. Tad es vienu brīdi atkārstu, ka es vairs nestrādāju, bet gan klausos. Paskatos – Tonight’s the Night 2. daļa. Tā arī tas sākās.”

Jā, precīzāk piefiksēt kāda procesa sākumu būtu grūti. Protams, toreiz visi apstākļi bija sakrituši par labu Jangam – es gan tikko biju pabeidzis vīna pudeli, bet dzēriens mani vēl skurbināja – es vēl nebiju sācis slīgt vakara trulumā. Visu slikto, kas man bija par Jangu sakāms, es jau biju pateicis – tātad biju pilnīgi atbrīvojies no aizspriedumiem, un nekas mani nesaistīja. Tajā brīdī Jangs man patika – pat ļoti. Tad arī man radās doma, ka derētu noklausīties visus viņa albumus strīpā. Diemžēl vēlāk sanāca atkal saskarties ar tādām Janga dziesmām, kuras man nepatika. Politkorekti, droši vien, būtu jāsaka – es tās nesapratu. Bet tā kā tāda lieta kā politkorektums man nepiemīt ne mazākā mērā – par to var pārliecināties katrs, kas ar mani ir debatējis vai strīdējies Tīmeklī – tad teikšu tā – sen neesmu piedzīvojis tik pretrunīgas jušanas, vērtējot kādu mūziķi. Tam klāt vēl jaucās tā dumā vēlme neaizvainot Klāsu, pasakot kaut ko tikpat nejēdzīgu par Jangu kā man agrāk ir gadījies ar Boviju. Man vēl svaigā atmiņā ķīviņš ar kādu Jāni Stundiņu par šo mūziķi, par kuru mums izrādījās diametrāli pretēji viedokļi.

Īsāk sakot, man ir grūti puslīdz objektīvi vērtēt Nīlu Jangu. Pat ja, izvērtējot manu TOP 100, Klāss mani nebūtu nolamājis par inteliģentu, bet, apskatot džezu, piedēvējis man sazin kādu tur smalkumu, man būtu grūti palikt neatkarīgam savā vērtējumā, zinot, ka šis Klāsam dikti patīk.

Nu gan pietiks – ķeršos pie lietas.

1965 Elektra Demos

Man vienmēr ir patikuši šādi crazy ieraksti – tikai balss un ģitāra. Pat ja tas nebūtu Jangs, man tas liktos kas īpašs. Man uz šādām muzikālām skicēm ir klikšķis, ka es pat sāku šaubīties, cik objektīvi esmu spējīgs šādas lietas novērtēt.

1968 Neil Young

Tas viss, laikam, ir noskaņojuma jautājums. Pēkšņi vesels strēķītis gabalu arī šeit aiziet – The Loaner, The Old Laughing Lady, The Last Trip To Tulsa. Man ir grūti noformulēt viedokli, bet man sāk likties, ka brīžos, kad Jangs skan roķīgāk – varbūt brīžam pat psihedēliski, man tūlīt kaut kas atnāk vaļā, un tā lieta aiziet. Kamēr tas ir vienkārši folk vai vai country rock, mani sāk garlaikot.

1969 Everybody Knows This Is Nowhere

Sākas pavisam roķīgi, kas šobrīd nozīmē – labi. Mani dažkārt ir tracinājis Janga “ņaudošais liricisms”. Kas arī tam ir pievērsis uzmanību – sapratīs. Runa ir par sīrupainām dziesmiņām, kas tiek dziedātas, kā man liekas, pārspīlēti augstā balsī. Dīvainākais šeit ir tas, ka man visumā šāda maniere citu izpildījumā gluži labi patīk, bet pie Janga kaitina. Kaut kāds klikšķis.

Down by the River – kolosāla ģitāra.

Running Dry (Requiem For The Rockets).

1970 - After the Gold Rush

Ar šo ir dīvaini. Pirmo reizi klausoties, likās ievērojami vājāks kā Everybody Knows This Is Nowhere. Tomēr paklausoties to atkārtoti, kaut kā aizgāja, bet, kas dīvaini – kopumā. Es neizdalu nevienu atsevišķu gabalu, bet gan visu albumu. Zinu, ka skan samudrīti, bet tā viņš ir.

1972 - Harvest

Šo ir kaut kā viegli klausīties – mūzika liekas tāda vienkāršāka, un nenoliegšu – ļoti simpātiska. Tas gan noklausoties pirmās divas dziesmas.

Centrālā vieta diskā neapšaubāmi ir Heart of Gold – tas skaidrs pat durakam, t.i., man. Jā, gabals, protams, dižs – protams, ievērots jau agrāk. Tik ievērots, ka ir drusku pat apnicīgi to klausīties. Tad jau interesantāks ir The Needle and the Damage Done. Spēcīgs gabals, tēma – biedējoša.

1973 - Time Fades Away

Nav nemaz tik slikts, kā aprakstos mālē. Tādi gabali kā L.A. un Don't Be Denied – gluži labi.

1974 - On the Beach

Kritika saka – depresīvs, bet es to nejūtu. Laikam esmu notrulinājies.

Revolution Blues jāatzīstas ir baiss.

Ir jau ir depresīvs – tieši kā man patīk. Vispār kaifoju. Liekas labākais no dzirdētajiem. Titulgabals (un ne tikai viņš viens) – vienkārši miljons. Man sāk likties, ka Jangs grib, lai klausītājs ieslēdz smadzenes, vai mazākais ieklausāmies vārdos.

Mjā... un Ambulance Blues uz atvadām.

1975 - Tonight's The Night

Ierakstu secība esot bijusi otrāda – Tonight ierakstīts pirms Beach. Ko lai saka? Nu, jā – titulgabals, Speakin' Out, World on a String un jo īpaši Borrowed Tune ir vienkārši super.

I'm singin' this borrowed tune

I took from the Rolling Stones,

Alone in this empty room

Too wasted to write my own.

Diemžēl vēlāk vairāki gabali man kaut kā īsti neiet iekšā, ka teikšu tā – Beach pārspēj Tonight.

1975 - Zuma

Lielākā daļa albuma liekas tāda – nekāda. Pēdējie 2 gabali gan forši –

Cortez the Killer – patīk instrumentālā daļa

Through My Sails – arī tipiski labais.

1975 Neil Young & Friends - San Francisco

Šā ierakstu būtību izsaka piezīme, kas atskanēja no skatuves – “Es ceru, ka jums iet tikpat jautri kā mums!”

1975 – Chrome Dreams (Unreleased)

Šis gan ir negaidīti labs. Man, protams, vajadzētu drusku padzīvot šajā mūzikā, lai spētu pateikt, kurš no albumiem ir labākais. Tomēr fakts, ka kaut kāds būtleģis, kaut uz brīdi liekas pārākais, tomēr ir ārkārtīgi reta parādība. Varbūt vienīgi neveidojas vienota bilde – vienkārši gabalu apkopojums.

1976 – Long May You Run

Man patīk – tāds mierīgs un nepretenciozs. Nav gan Janga viena paša.

1977 - American Stars N' Bars

Saulains country ar Havajas ģitāru. Bet tad plūstoši ir pārgājis tādā skumjā, gandrīz dūmakainā, dziesmā (Will To Love). Jau kurējos reizi Jangs mani ir piekrāpis – esmu jau albumam piekāris birku, bet šis, maita, pēkšņi sāk skanēt savādāk. Varbūt tas tiek darīts speciāli, lai čakarētu manu smadzeni?

Like A Hurricane, kas gan dzirdēts Chrome Dreams vai kur citur pagriež to lietu vēl savādāk. Šis ir foršs. Līdz Dilana Hurricane, zināms, nevelk, bet ne jau veltīgi daudzos Janga sborņikos, kas man ir ieklīduši šis vienmēr ispravno ir starp izredzētajām dziesmām.

1978 – Comes A Time

Iesākumā country vulgaris.

un tāpat do golam.

1979 - Rust Never Sleeps

Nu, jā – mans mīļākais līdz šim brīdim.

1979 - Live Rust

Tāpat – lielisks.

1980 - Hawks And Doves

Jūtos nekrietni piekrāpts. Klāt ir 80tie, kurus es nevaru ciest nevienā acī, bet Hawks And Doves man patīk. Little Wing ir vienkārši kaifīgs – tāds dūmakains. Arī The Old Homestead turpina labi iesākto. Vispār ar mani ir tā – es, kuram kājas aug no rock pasaules, tīri labi orientējos šajā stilā. Vienīgā nelaime, ka, laikam ejot, man tā lieta ir drusku piegriezusies. Nostalģijas dzīts, es dažkārt labprāt paklausos, piemēram, Led Zeppelin vai vēl tur kādus, kurus man ir sanācis iepazīt bērnībā. Tomēr tagad, kad esmu praktiski zaudējis savu identitāti, man ir ļoti grūti gūt baudu no rokmūzikas, kura man ir sveša. Un nav svarīgi, vai tā ir sarakstīta vakar vai 70to sākumā. Es vienkārši esmu cits, un uz lietām skatos savādāk, t.i., rock vairs nav manējā mūzika. Protams, tie, kas jau ir manā klubiņā, visticamāk savas vietas saglabās. Es spēju klausīties pat Sweet, Nazareth, Geordie, Slade un tml., bet jaunienācējiem klājas grūti. Jangam gan ir drusku vieglāk, jo viņam nav jāpārvar nekāds ieejas slieksnis – viņš ir šā pētījuma objekts. Jā, man sākumā nepatika, kā Jangs dzied, un es meklēju mieru tādos gabalos, kuros agresīvi plosās elektriskā ģitāra, kad liekas, ka Jangs spēlē kaut kur pa vidu starp hard rock un punk rock. Tomēr ar laiku Janga dziesmas paliek (vai arī man vienkārši tā liekas) kudī dziļākas un interesantākas, un tad es baldēju no viņa akustiskajiem gabaliem. Hawks And Doves ir vienkārši super – visi gabali, it kā būtu rakstīti tieši manai gaumei.

Mjā, tā tas ir līdz pat Captain Kennedy. Tad notiek kaut kāds vēzisks shift country virzienā. Nezinu. Man labāk tomēr patīk tas piezemētais stiliņš, kāds ir diska sākumā.

1981 - Re-ac-tor

Iepriekš rakstot par rock, es esmu gandrīz kā ūdenī skatījies. Šis ir viens riktīgi “elektrisks”, kas nekas slikts, protams, nav – vienīgi šobrīd šāda mūzika nav man uzmanības zenītā. Varbūt kādreiz atkal būs, bet patlaban klausos pilnīgi bez kādām emocijām.

1982 – Trans

Mjā, Computer Age. Kraftwerk fani, droši vien jūtas pārlaimīgi. Bet vai nav tā, ka Jangs mūzikā grib izmēģināt pilnīgi visu? Spēlēt dažādos stilos, žanros un tml. Tas gan nav tā kā Bovijam, kurš vienkārši visu laiku grib būt moderns. Jangam tas drīzāk ir kā jauna rotaļlieta.

Mana attieksme pret sintētisku kompjūtermūziku ir varbūt nedaudz mīkstinājusies, bet noteikti nav mainījusies principā. Es gribu dabīgu, nevis sintētisku produktu.

1983 - Everybody's Rockin'

Skaidrs, ka ākstās, bet skan. Ko tu stipram padarīsi?

1985 - Old Ways

Varu tikai iedomāties, kā šajos gados jutās tie, kas gaidīja nākamo Tonight's The Night stila darbu.

1986 - Landing On Water

Nepatīk.

1987 - Life

Nu, Long Walk Home kā arī vēl viens otrs liriskais nemaz tik slikts nava t.i.. ņemot vērā kā Jangs performē 80tajos.

1988 - This Note's For You

Video man patika – tas ir lieliski, kad atrodas kāds, kas apņirdz industrijas “Svēto Grālu “ – MTV.

Tādi gabali, kā Twilight, piemēram arī liekas ļoti simpātiski. Vispār rodas iespaids, ka tagad Jangs ir padevies soul virzienā, kas nav nemaz tik slikti. Nē, drīzāk kaut kāds viegls džeziņš, bet varbūt nedaudz līdzīgi Dire Straits? Vispār jau nav arī tik svarīgi – ja salīdzinām ar Kraftwerk. Labs albums.

1989 – Eldorado

Salīdzinājumā ar iepriekšējo – negaidīti brutāls.

1989 - Freedom

Sākums foršs – back to the basics? Vispār jau sen kā prasījās.

1990 - Ragged Glory

Vispār jau truls. Kā lielu noslēpumu varu atklāt, ka man nepatīk Nirvana, kam šitais nedaudz līdzinās. Kā jau visos albumos (ieskaitot arī 80tos) vienmēr ir kaut kādas lietas, kas Jangam ir sanākušas lieliski, bet tas nemaina manu kopējo sajūtu – šis nav priekš manis.

1991 - Arc-Weld

Bezsakarā nāk prātā kāds teiciens no “Vella kalpiem”:

“Ko viņi bļauj? Te tik es varu bļaut!”

Bļerkstīgās ģitāras stulbuma apogejs, jādomā ir Blowin' In The Wind.

Mansion On The Hill liekas komisks – kā sasiet šo troksni ar country? Mēģinājums.

Dažkārt es salīdzinu Jangu ar gleznotāju akvarelistu – viņam lieliski padodas silti un viegli toņi, bet viņš var ielikt arī pa disonējošam akcentam, tā panākot dziļumu. Tagad liekas, ka visas krāsas tiek samačkātas kopā, kas rezultējas netīrā pelēkumā. Lai gan zinot, cik daudz cilvēku fano par Fifty Shades of Grey, jāsāk domāt, ka problēma ir tikai un vienīgi manī.

Vakar kaut kā sanāca paskatīties, kā The Doors izpilda Stairway to Heaven. Nu, vispār jau diez kas nava. Dabūju noskatīties vēl Vilsonmāsu performanci Led Zeppelin godināšanas pasākumā – lai saglabātu garīgo līdzsvaru. Kad Jangs spēlē visas tās labās lietas šajā nedaudz dīvainajā manierē, neko labāk vis nepaliek. Vienīgi Tonight's The Night šajā variantā skan gluži labi.

1992 - Harvest Moon

Kā saulains rīts pēc murgainas nakts. Pat pārāk saulains.

Tikai, ka klausīties gribas vēl un vēl.

Tā arī daru.

1993 - Lucky Thirteen

Kompilācija. Un ne tā labākā.

1993 – Unplugged

Kaut kā no Janga gaidīju vairāk. Tāds plakans sanācis.

1994 - Sleeps With Angels

Pirmie gabali – drusku labāki vai sliktāki, bet, liekas, neataino diska būtību. Tā sāk atklāties ar Change Your Mind. Arī šeit, protams, ir “netīrie” toņi, bet ar samēru, ka tas rada efektu, nevis visu aizķēza. Tālāk iet dažādi, bet veiksmīgu vietu netrūkst. Tomēr, ja man prasītu, vai šis būtu kandidāts uz TOP 100, tad atbilde būtu negatīva.

1995 - Mirror Ball

Nav manējais.

1996 - Broken Arrow

Samērā labs. Nav gan tieši tas, ko meklēju. Izņemot Baby What You Want Me to Do. Tā ir vienkārši kaifīga.

1996 - Dead Man (Soundtrack)

Pirmā Džarmuša filma, kuru man sanāca redzēt. Es biju absolūti šokā – pozitīvi. Kaut kas tik neparasti kaifīgs! Es tikai neatceros, ka tur būtu bijusi kāda mūzika; vēl mazāk, ka to spēlēti Nīls Jangs. Es nekad nevarēju iedomāties, ka Jangs tādas lietas taisa, jo nebiju dzirdējis visas tās nelietības, ko šamais bija sastrādājis 90to sākumā. Man likās, ka Jangs – nu tas ir tāds Heart of Gold – neparsti krietns puisis, kas dzied tikai mīlai un saulei.

Mjā, tad man atgādina kādu 70to beigās noskatītu franču ķini ar nosaukumu “Nekādu problēmu!” Tur kādam kungam dikti neveicās savaldzināt daiļavu, ko viņš bija paņēmis stopējot. Tikai tad, kad meitene pamanīja, ka puisim mašīnas bagāžniekā ir līķis, viņa uzreiz paskatījās uz viņu savādāk – pat acis, kuru viņa mirkli iepriekš bija nosaukusi par neizteiksmīgām, pēkšņi likās dziļas un noslēpumainas. Labi, ka viņa tā arī neuzzināja, ka vecim nebija ne mazākās jausmas, ka viņa mašīnas bagāžniekā atrodas trupeks.

Tas nu tā. Ne jau pēc Dead Man soundtrack noklausīšanās es par Jangu padomāju, ka viņš tomēr ir baigais vecis. Lūzuma punkts paliek tas pats Tonight's The Night kā arī Rust Never Sleeps. Nu, varbūt vēl kādi albumi būs nākuši klāt – nobeigumā domāju veikt nelielu summary šajā sakarā. Tomēr fakts, ka Jangs ir sastrādājis ar Džarmušu, tikai ceļ viņa akcijas manās acīs.

1997 - Year of the Horse

2000 - Road Rock Vol. 1

Vai nu nebaudāmās ieraksta kvalitātes vai vēl tur kāda iemesla dēļ, šie skan baigi neforši.

2000 - Silver & Gold

Atkal baigais mīļums. Janga pārvērtībām nav robežu.

Mjā, kaut kur diska otrajā pusē paliek galīgi nebaudāms – vienkārši salkans.

2002 - Are You Passionate

Sākums vienkārši debils – 80to sliktākajās tradīcijās.

Domās jau biju šo norakstījis, bet Let's Roll glābj situāciju. Laikam tas raksturīgi tā laika Janga albumiem – kāds gabals tiešām labs, bet tad atkal kaut kas galīgi garām.

2003 – Greendale

Šis lieks foršs – stilā. Nevienu gabalu atsevišķi nevaru izdalīt, bet kopumā patīk – tāds solid rock.

Bandit – savdabīgs skanējums; vispār tādas blūziskas sajūtas.

2004 - Greatest Hits

2005 - Prairie Wind

Akustiskas lietas man patīk, bet šis kaut kā neiet – lai gan visumā ir bez vainas.

2006 - Living With War

Atkal netīrās krāsas. Ne pārāk.

2006 - Live at the Fillmore East

2007 - Live At Massey Hall 1971

Bariņš albumu iztrūkst – kā tā?

2012 Psychedelic pill

Normāls albums, bet tik liels jangists neesmu, ka būtu jāģībst. Atsevišķas lietas, piemēram, For the Love of Man – tiešām lieliskas.

2014 – Storytone

Vai eksistē, un, ja eksistē, tad kādas likumsakarības mūzikas attīstībā? Kādreiz skolā, mācoties vēsturi, mums skaidroja, ka katra nākamā sabiedriskā sistēma, kas nomaina iepriekšējo, neapšaubāmi ir labāka un tāpēc progresīvāka. Man tas likās saprotami līdz vergturu iekārtai, jo Romas sabrukumam sekojošie viduslaiki, kuriem nereti pievieno apzīmējumu “tumšie”, man liekas ne tikai smags kritiens atpakaļ, bet vispār mērens vāks. Līdzīgi ir mūzikā. Ja 60to beigās un 70tajos parasti viss ir labi, tad 80tajos iestājas mērens murdziņš, kuru reti kurš pārdzīvo. Lielu mākslinieku no citiem atšķir tas, kā viņš ir spējis pievārēt šos tumšos viduslaikus – 80-tos.

Nu, Jangam te viss ir kārtībā, jo arī tumšajos 80jos, kurus man grūti saprotamu apsvērumu vadīti, daži sauc par saldajiem, viņš katrā albumā pamanās iemānīt vienu vai vairākas foršas dziesmas. Katrā gadījumā bija interesanti vērot, kā Jangs atrod sevi 70tajos, tad cīnās cauri šiem 80tajiem, un atgriežas pie sajēgas 90tajos, bet mūsdienās vienkārši taisa labu mūziku.

Nuja, tagad ceļojums ir galā vai gandrīz galā. Neesu dzirdējis šā gada Janga ražojumu kā arī kādu strēķīti lietu no 2000šajiem – Jangs ir aplam ražīgs. Tomēr zināmu ieskatu esmu guvis. Ko lai saka? Bija forši. Sanāca sastapt daudz labas mūzikas. Vienīgi šā procesa laikā tā arī neizdevās saprast, kas Jangs ir pēc dabas. Brīžam man viņš rādās kā iesīkstējis country mūziķis, bet mirkli vēlāk es drīzāk par viņu domāju kā par nomadam līdzīgu folk veci, kuram sarkasms zaškāļivajet. Bet tikpat labi viņš sirdī var izrādīties rockabilly fans, elektroniķis, grunge maniaks vai vienkārši drusku nomaldījies psihedēliķis. Man to nesaprast. Varbūt Jangs pats nezina, kas viņš patiesībā ir. Viss ir atkarīgs no garastāvokļa, kā arī no tā, ar ko kopā spēlē, bet varbūt kādiem citiem – daudz nopietnākiem apstākļiem. To man visu neizdibināt. Viens gan ir skaidrs – es no Janga tādu daudzveidību nebiju gaidījis. Drusku kaitina, ka pat viena albuma ietvaros no Janga var sagaidīt dajebko – reti kad tie ir sanākuši vienmērīgi.

Sev pa rokai nolieku relatīvi nedaudz lietu – esmu palicis ļoti selektīvs.

1972 - Harvest

1974 - On the Beach

1975 - Tonight's The Night

1979 - Rust Never Sleeps