Watching the Wheels – John Lennon
Well I tell them there's no problem, only solutions.
Kāds Teoloģijas Fakultātes profesors presē sūrojās, ka rietumnieki ir samainījuši kristīgās vērtības pret futbolu, popmūziku un ko tur vēl. Tāpēc mēs visi tagad mirsim, jo nāks ticīgie musulmaņi, kas mūs iekaros un pēčāk izdeldēs pavisam. Kad dzirdu šādus apgalvojumus, parasti es tikai paraustu plecus, un domās iesaku melnsvārcim zvejot dvēseles kaut kā gudrāk vai savādāk. Futbols un mūzika – reliģija. Smiekli nāk. Jā, tobrīd es nenojautu, ka tās pašas dienas vakarā es atgriezīšos pie šā jautājuma pilns šaubu un nedrošības.
Bet sākās tas viss pietiekoši nevainīgi. Klāss nopublicēja ģīmjgrāmatā filmiņu, kur Gilmora koncertā kaut kur Latīņamerikā pārlaimīgs pūlis auro “Shine on you crazy diamond”. Sagadīšanās pēc pirms pāris dienām savā dienasgrāmatā es biju piefiksējis savus novērojumus par Gilmoru kā sugu, un man pēkšņi sagribējās ar šīm pārdomām padalīties.
Vispār ar šo man ir viena problēma. Lieta tāda, ka es esmu apņēmies neizplatīties par šo tematu, jo savulaik, kad 80tajos notika Pink Floyd iziršana, es kļuvu par fanātisku, varētu pat teikt karojošu, voteristu. Patiesībā savādāk jau arī tas nevarēja būt dažādu iemeslu dēļ. Tas gan nav šeit tik svarīgi.
Dažādos laikos esmu saķīvējies ar pulka cilvēku par šo tematu, un tāpēc pats sev biju nosolījies par šo publiski vairs neizplatīties. Es sevi pazīstu – tikko sākšu diskutēt, tūliņ atkal piedzīvošu to dedzinošam naidam līdzīgo sajūtu, kas ne pie kā laba nenoved. Jā, cita starpā, es tā uzvelkos tikai par tematu Voterss-Gilmors. Man, piemēram, pat mežonīgākajos sapņos neienāktu prātā šādi aizsvilties par tematu Lenons-Makartnijs vai jebkuru citu. Tāpēc es nodomāju, ka šī ir man vienam unikāli piemītoša īpašība vai klikšķis, un man ir jāsargājas par to runāt.
Tomēr ne tur ta bija. Es pagājušo nedēļu biju pavadījis, pētot specifiski Gilmora mūziku. Uz to mani pamudināja Deivida jaunais ripulis, kā arī salīdzinoši nesen iznākušais Pink Floyd noslēdzošais albums, ko Gilmors ierakstīja pērn. Nuja, man pašam likās, ka šis nav temats Voterss-Gilmors, bet gan Gilmors viens pats. Tomēr es sargājos to publicēt jebkur tīklā – man tā likās mierīgāk. Nu, lūk, bet Klāss kaut kādā nejēdzīgā rīta, t.i., nakts stundā nopublicēja to fragmentu no Gilmora konča, un man trakoti sagribējās palielīties, ka arī es neesu nekāds suņa loceklis; es, lūk, vairāku dienu garumā esmu pētījis Deividu, un turklāt vēl piefiksējis savus novērojumus.
Tā nu tas “vēziskais” solis tika sperts. Tomēr no sākuma nekas neliecināja, ka briest klope. Klāss gan uzreiz noreaģēja, un vaicāja – kur problēma? Kāpēc es cilāju šo jautājumu? Samulsu. Man likās, ka te nav nekādu problēmu – ir tikai risinājumi. Pat Dekaels no tālās Luksemburgas bija ielicis “Like” manam tekstam – tas notiek tik reti, ka es biju gluži vai apskurbis no laimes.
Bet tad pamazām sākās. Pat tāds jauks cilvēks kā Ainars manējā teksta ietekmēts, uzreiz vēlējās salīdzināt Gilmoru ar Votersu, un vienreiz pa visām reizēm noskaidrot, kas pēdējais ir bijis par mudaku. Mani tas ne mazums samulsināja, jo man visa nedēļa bija pagājusi pētot Gilmora un Pink Floyd mūziku, nevis Deivida un Rodžera intīmās attiecības.
Nu, bet tālāk tikai trakāk. Izrādās, ka es nebūt neesmu unikāls savās jušanās ar svelošo naidu. Noskaidrojās, ka ar kaut ko līdzīgu – tikai pretējā polā – slimo teju katrs otrais, kas te ģimjgrāmatā izplatās par mūziku. Centos visādi izvairīties no konfrontācijas, bet ne pārāk veiksmīgi. Tikai tad es sapratu, ko Klāss bija domājis ar problēmas pieminēšanu – viņš jau no sākta gala zināja, ar ko tas beigsies.
Nu, kā ir, tā ir. Būs man mācība uz priekšu. Acīmredzot mūsdienās mūzika tiešām ir pielīdzināma reliģijai, ja jau cilvēki tās dēļ ir gatavi, ja ne tieši nogalināt, tad mazākais virtuālajā telpā kārtīgi izvicināt dūres. Un Lenona “Imagine” apdziedātajā pasaulē būtu jāatsakās ne tikai bagātībām un reliģijas, bet arī mūzikas. Pretējā gadījumā nekāds “brotherhood of men” nav iedomājams. Skumji.
Komentāri
Ierakstīt komentāru