Bērēs.

-        “... bet, ja arī otrā sieva nomirst, tad trešo sievu ņem latvieti.” – vecs žīds māca savu dēlu.

-        “Kāpēc?”

-        “Bet kas kops tavu kapiņu?”

Vadoties pēc šādas loģikas, par sievu vajadzētu ņemt korporācijas biedreni. Kāpēc? Bet kurš tad smuki dziedās tavās bērēs? Patiesībā runa gan vairāk ir par emocijām, nekā par skaistumu. Ceremonijas sākumā tiek dziedātas pasūtītās dziesmas, kuras izpilda kāda profesionāla māksliniece, kas ir novietojusies kaut kur virs mūsu galvām. Pārējie paklusu velk līdzi – visiem ir izdalītas lapiņas ar notīm un vārdiem. Vienīgi man aiz muguras stāvošais dzied ne pārāk skaļi, bet neparasti skaistā balsī. Tam vajadzētu būt pašam Sproģim, bet kauns grozīties, lai pārliecinātos. Dziesma kopumā skan labi, tomēr, ja neskaita tenoru man aiz muguras, dziedājumam pietrūkst sirsnības. Toties korpolenēm – ja drīkst tā viņas godāt – dziesma nāk no sirds, un notiek tas, pret ko es jau vairs necīnos – man acīs saskrien asaras.

Vispār šīs bēres ir īpatnējas no vairākiem aspektiem. Tās notiek krematorijā, bet latviešiem šī ceremonija tomēr nav pietiekoši atstrādāta. Sākums – dziesmas un runas ir kā parasti, bet pogas nospiešana un zārka nobraukšana kādu stāvu zemāk, kur visticamāk ir krāsns, nerada bēriniekos sajūtu, ka cilvēks ir apglabāts. Tāda mūsos iemājo tikai pēc tam, kad pīšļi ir atdoti zemei. Ja es varētu organizēt savas bēres, tad es visus aicinātu uz urnas norakšanu, nevis zārka nokurināšanu.

Otrām kārtām, izrādās, ka šīs nav parastas bēres tāpēc, ka aizgājēja ir augstskolas pasniedzēja un amerikāņu latviete. Jau pašā sākumā mani pārsteidz trīs LU rektoru – divu bijušo un esošā – ierašanās. Šamie ir tērpušies smalkās sēru drānās, kas man domās liek atgriezties pie neparasti stulbā jautājuma – vai tikai man arī nepieklātos savā garderobē ieviest mellu mēteli? Reizi vai divas gadā tāds ir nepieciešams. Tagad es savā nātnajā “Malboro klasiķu” vējjakā jūtos gandrīz vai kā pliks. Jā, cita starpā, rektori iznesās baigi stilīgi. Vienīgi nedaudz dīvaini, ka nesasveicinās un izliekas viens otru neredzam. Laikam tā ir smalki.

Tas, ka aizgājēja ir “no turienes” katram kļūst skaidrs jau no mācītāja uzvedības – tā ir dīvaini familiāra. Liekas, ka viņš jūtas kā kādā konferencē vai citā publiskā pasākumā, nevis bērēs, kas tomēr ir salīdzinoši svinīgs, varētu teikt pat bēdīgs, pasākums. Mani apstulbina jau mācītāja runas sākums – viņš prasa, vai visi šeit ir no akadēmiskām aprindām? Mjā, laikam jau neesu, bet – krati kā gribi – augstākā izglītība man tomēr ir, un tāpēc izliekos, ka ar mani viss ir kārtībā – esmu pieskaitāms. Tūlīt seko nākamais jautājums-pieņēmums – vai mēs visi esam lasījuši Edvarda Virzas “Straumēnus”?

“Nu gan ir tūtē!” – es padomāju, jo man nav gadījies lasīt šo slaveno daiļdarbu. Vai tiešām mācītājs liks atstāt telpas tiem, kas nekvalificējas? Varbūt te ir kāds ārā metējs, kas tūlīt man palīdzēs atrast izeju? Kamēr es pie sevis nokaujos ar šādām domām, liekas, ka runātājs pats ir piemirsis, kāpēc viņš šādus jautājumus ir uzdevis, un mierīgi runā vien tālāk.

Vispār viņa runa liek man atcerēties Kristīgo Radio, ko pirms pāris dienām man sanāca klausīties, braucot mājās no darba. Man patīk, ja kāds manu prātu izklaidē ar runām, ja nav paķērusies līdzi garīgajam piemērota mūzika. Nu, lūk – šis mācītājs par radio stāstīja par sabiedrību – kas tai ir labi un kas nava. Būtībā viņa runa bija samērā vienkārša – to var izklāstīt pāris vārdos. Vīriešiem ekskluzīvi ir jāmīl vienīgi sievietes, jo tikai tā var dzimt bērni. Sievai ir jāklausa vīram – tad ģimenē valdīs miers un saticība. Tautai ir jāpakļaujas valdīšanai – savādāk nāks anarhija. Ja kaut kas notiek savādāk, tad to tā ir noorganizējis Sātans. To visu apustulis Pāvils esot paredzējis jau labu laiku atpakaļ – runātājs labprāt atsaucās uz šo svēto. Vēl viņš pateica, ka mūsdienās esot mācītāji, kas visas viņa minētās normas ignorē – acīmredzot ar mērķi iegūt lētu popularitāti un izpatikt publikai. Tādi mēdzot runāt par mīlestību uz tuvāko un tamlīdzīgām lietām, it kā ar to vien būtu gana.

Mjā, mācītājs, kas ir mūsu priekšā, patiesi ir tāds, kādu portretēja tas vīrs pa radio – viņš tiešām runā par cilvēkmīlestību, bet Sātans vai Nelabais viņa runā netiek pieminēts pat garām ejot. Jā, turklāt atšķirībā no sava kolēģa, kura runas plūdus pa radio es brutāli pārtraucu, izslēdzot radio, šī mācītāja runa man liekas interesanta, un rosina domāt. Varbūt tā kristietība tomēr nav tik nejauka un stulba nodarbe, kā man sāka likties pēc iepriekš pieminētās radio uzrunas. Katrā gadījumā es jūtos viegli pacilāts – tā ar mani ir katru reizi, kad esmu dabūjis dzirdēt gudra cilvēka domas. Vienīgi veids, ar ko sākumā šis kungs vēlējas iekustināt klātesošo galvas uz domāšanu, man likās tāds neveikls.

Nuja. Pa to laiku zārks ir pazudis. Visi apmulsuši stāv un domā – vai tiešām tas arī ir viss? Man pienāk klāt sasveicinātie pāris cilvēku, kuri acīmredzot mani labi pazīst, bet es viņus – nē. It kā Alcheimera man nava, bet ar atmiņa man pakaļā – vienmēr tā ir bijis. Vienu tomēr atpazīstu, bet smukajai meitenei es savā vienkāršībā uzprasu – “Kā mēs būtu pazīstami?” Izrādās, ka pagāšgad ap šo laiku mēs kopā rāpāmies Anapurnā, t.i., dauzījāmies pa šīs virsotnes nogāzēm. Nu, gandrīz atcerējos viņu.